Braukšana man tomēr izdodas labāk, ja neesmu pilnīgi atmodusies. Šorīt ļoti mierīgi ripināju pa Pārdaugavu, turpinādama trešo sapni un lēzeni iebraukdama krustojumos ar otro pārnesumu, līdz mani uzmodināja instruktores ķērciens. Nu, labi - minēdama vai tas puisis, kurš, pie loga stāvēdams, ģērbjas, uzsies arī kaklasaiti, nebiju pamanījusi, ka jau pussekundi iedegusies zaļā gaisma. Pamošanās nenāca par labu. Sapratu, ka esmu pie stūres, un sāku nervozēt. Un, pateicoties kretīnam, kurš aukstasinīgi stūrēja man virsū, braukdams pa pretējā virziena joslu (speciāli priekš ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
mdog - VĪRIETIS, tas bija, VĪRIETIS !!!) un ļaudams man zīlēt, nez - šis paspēs iespraukties pārpildītajā rindā, jebšu man labāk dematerializēties... un cik žēl, ka no mammas nepaspēju atvadīties... - nupat jau esmu absolūti moža. Arī rokas jau pārstājušas trīcēt.
Labrīt!
mdog - VĪRIETIS, tas bija, VĪRIETIS !!!) un ļaudams man zīlēt, nez - šis paspēs iespraukties pārpildītajā rindā, jebšu man labāk dematerializēties... un cik žēl, ka no mammas nepaspēju atvadīties... - nupat jau esmu absolūti moža. Arī rokas jau pārstājušas trīcēt.Labrīt!
#2 Krīzes situācijās uz ceļa jādomā par to, kā šo situāciju atrisināt, nevis par mammu vai nepilnvērtīgi nodzīvotu dzīvi.
#3 Ja kāds vālē virsū pilsētā, kur ātrumi nav tik lieli, lai sadursme būtu letāla, ir jāspēlē "wet chicken" nevis jāpiš jēzus un jātrīcina rokas.
#4 Brauc ar tramvaju, sirsniņ, nevis skaties kurš VĪRIETIS, jau kuro reizi pārkāpj noteikumus.
Un, kā redzam, viss beidzās labi.