Par folkloru domājot, piefiksēju, ka mūsu kara dziesmas lielākoties ir no sievietes pozīcijas: viņa pavada, pušķo cepuri, gaida, raud, tālumā nepazīst, apkopj kapiņu (protams!!!) utt., utt., bet ko viņi tur paši - pie ugunskura, vai pirms kaujas - to ir daudz mazāk.
Labi, meklējam albumu, kur ir lielāks tautasdziemu īpatsvars. 2000.gada "Dzelzīm dzimu". Jā, ar šo vajadzēja sākt. Šīs ir tautasdziesmas. Nu, nekas. Tātad, albumā ir 19 dziesmas. Skaitām atkal. No sievietes pozīcijas ir aptuveni pusotra, tā aiz matiem pievilkta. Par kapiem un raudāšanu, nez, kādas piecas varbūt kvalificējas. Nu, tas tāds mans ātrs, paviršs ieskats. Ir dziesmas par nāvi, miršanu, bet tas ir kas cits, nevis sieviešu vaimanāšana un kapu kopšana. Tas nav viens un tas pats.
Secinājumi. Ātrais statistiskais ieskats liecina, ka lielākā daļa dziesmu un tautasziesmu ir no vīriešan pozīcijas, nevis no sievietes pozīcijas un par raudāšanu, kapu kopšanu un citu vaimanāšanu dziesmu nav nemaz tik daudz, to ir mazākums. Izlase, protams, nav liela, bet vari iziet pati cauri pārējiem viņu albumiem, diez vai daudz vaimanāšanu pamanīsi. Bet katrs jau pamana, ko vēlas vairāk pamanīt.
Ja man prasītu uzreiz bez domāšanas nosaukt kādas tautasdziesmas par kara tēmu, man uzreiz nāk prātā tās, kur ir zviegtin zviedza kara zirgi vai kur sacirta jodam galvu deviņos gabalos vai kur ir lustīt mana, laimīt mana. Nu, kādam varbūt tuvākas ir tās par vaimanāšanu, bet tās pat ar lielāku atmiņas sprindzināšanu man prātā nenāk.
Bet, jā, nācu teikt to pašu, ka diez vai vīru kopa piemeklētu dzismas neatbilstošas dzimumam, bet tas neko nepasaka par dziesmu kopējo tendenci.