Bet tad, kad man liekas, ka viss ir apnicis, un nemīl, un neuzvedas, un nemaksā, un riebjas, es paskatos uz tām sievietēm, kurām ir tikai mazliet vairāk gadu kā man, varbūt pat nav vairāk, kuras nāk man pretī laukā no lielveikala, milzīgu pārtikas maisu nostieptām rokām un absolūti blāvām, blāvām acīm un krunkās sarauktām pierēm, un tad es atceros savus brīvdienu rītus ar kafiju un kamambēru un "Rīgas Laiku" vai "Skeptical feminism", un Korsiku, un zemenes ar Prustu, un savu topošo kleitu . Un tad es topu tik laimīga, ka es esmu es, nevis kāda no viņām. It's so wonderful, wonderful life...
Ai, bet beigās visi nomirsim, tas jau gan!;)
Vot brīvdienu brokastīs gan es gribētu, lai ausīs nežvankst mazas prasīgas balstiņas. Lai ļauj man izdzert kafiju, pirms sākt žvankstēt.
Ai, nē, es jau te neplātos, ne ko, mani tikai reizumis no tiesas nošausmina, cik ātri sadzīve mēdz izsūkt sievietes un atstāt no viņām tikai savītušas plēves. Un man patiess prieks ar katru, aks tam spēj turēties pretī.
Mani arī tas šausmina un biedē, un nogurdina, un mans koments drīzāk bija mierinājums man pašai, jo es ESMU viena no TĀM.