![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mēģinu saprast, kāpēc 90. gados, kad objektīvi bija daudz grūtāka dzīve nekā tagad, cilvēki subjektīvi šķita daudz mazāk sapisušies un sagruzījušies.
Pagaidu versijas:
1) biju jauna, un mana relatīvi jaukā galviņa tolaik bija aizņemta ar džekiem un eksāmeniem, nevis Weltschmerz; piedevām man visapkārt bija tādi paši tauriņdejā plīvojoši bohēmisti;
2) tolaik nebija interneta katrās mājās, un cilvēkiem nebija iespējas tik intensīvi gruzīt citam citu 24/7;
3) viss bija tikpat slikti un vēl sliktāk, taču atmiņa ir žēlsirdīgi selektīva, tā izstumj senos gruzonus, lai atbrīvotu vietu jaunajiem;
4) spriedze akumulējas un pasaule vienkārši iet uz galu...
Pagaidu versijas:
1) biju jauna, un mana relatīvi jaukā galviņa tolaik bija aizņemta ar džekiem un eksāmeniem, nevis Weltschmerz; piedevām man visapkārt bija tādi paši tauriņdejā plīvojoši bohēmisti;
2) tolaik nebija interneta katrās mājās, un cilvēkiem nebija iespējas tik intensīvi gruzīt citam citu 24/7;
3) viss bija tikpat slikti un vēl sliktāk, taču atmiņa ir žēlsirdīgi selektīva, tā izstumj senos gruzonus, lai atbrīvotu vietu jaunajiem;
4) spriedze akumulējas un pasaule vienkārši iet uz galu...
Un nē, savu laiku, ehm, teiksim tad varbūt organizācijā es uztveru kā pilnīgi normālu manu tās konkrētās stadijas sastāvdaļu.
Points bija tāds, ka mēs tajā periodā bijām ārpus Latvijas un mūsu fokuss bija uz pavisam citām lietām, tāpēc diezin vai mēs varam ko daudz teikt un analizēt par to laiku Latvijā.
Otrkārt, es runāju par savu paplašināto ģimeni, ar kuru man ir bijis kontakts vienmēr, un kurus es regulāri apciemoju vai kuri apciemoja mani.
Treškārt, tieši sliktā attieksme pret Harē Krišna tajā laikā ir labs rādītājs par to, ka cilvēki bija diezgan sapisti.