Kurvjzieža kontemplācijas

krii

6.7.21 07:55

Ak, dieves, dieves!
Kur palikušas tās manas vasaras, kad es, uz dāldera riņķi griezdama, paguvu nomainīt darbu, trīsreiz iemīlēties, divreiz izšķirties, izlasīt Prustu, apceļot vairākas dienvidzemes, notrallināt naktis bārgājienos un dienas - grillpārtijās, nosauļoties kā mulate, notievēt kā asaka, pārmest kūleni un būt atkal gatava rudenim?
Kur?
Kāpēc tagad es skumīgi, splīnīgi vēroju visus jūsu dzerstiņus, randiņus, sačukstēšanos zem liepām-kas-satumst, jūsu melleņu naktis, jūsu asiņaini paģirainās rītausmas, bet pati spēju tik gurdeni, slābani pļeckāt starp darbu un mājām?

Vai tā ir jau tā pati izslavētā vielmaiņas palēnināšanās vecuma galā? Kam zibenīgi seko menopauze, arteroskleroze, demence un nāve?
Es vēl neesmu gatava, es vēl gribu to brītiņu, kad spārni debesīs parauj, bet aste pie zemes notriec...

• 6 raksta
• ir doma

• begemots

  6.7.21 10:48

  

  Pazīstami. Es arī nesaprotu, vai vecums, vai pārgurums/depresija/dzīvesveids.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    6.7.21 10:57

    

    Izņemot pirmo, viss cits var būt pārejošs, un es vēl ceru...

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • begemots

      6.7.21 11:35

      

      Esmu sācis ar atpūtu un taisos turpināt ar dzīvesveidu.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais

• snauts

  6.7.21 11:22

  

  Manas bērnības sārtie rīti aiz kalniņa dziest, miglā tīti.
  
  

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    6.7.21 11:50

    

    Dziest, sasodīti dziest. :(

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

• missalise

  7.7.21 10:16

  

  Mana mamma saka, ka viņu esot paglābušas fiziskās aktivitātes. Viņa desmit gadus bija depresijā un bija galīgi nekāda. Bet tagad viņa katru rītu pusstundu vingro (agrāk viņa no rītiem mēdza vingrot 2 stundas - bet tādus vienkāršus vingrinājumus), bet pārējo laiku pavada dārzā vai kaut ko aktīvi darot. Un jūtas mundrāka nekā pirms desmit gadiem. Tas manī vieš cerību, ka arī vecumā - ja vien cilvēks pēc tā tiecas - var justies labi. Vēl es esmu sapratusi, ka man dzīvessparu un enerģiju dod dzīvā komunikācija ar cilvēkiem un dabas tuvums. Aizeju nopeldēties uz upi un uzreiz dzīve šķiet jaukāka. Bet, protams, gribētos vairāk satikt jaunus cilvēkus un gūt jaunu pieredzi, jo tieši tā piešķir dzīvei tādu jaunības garšu.

  • Atbildēt