![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jaunnedēļ pierims slapjums, bet atgriezīsies sals.
Hiacintes pamazām nozied. Toties pirmos ziedus sekmīgi atvērusi Ķīnas roze. (Jau februārī bija lieli pumpuri, tomēr neizturēja, nobira pusatvērušies).
Vispār uz palodzes joprojām dominē ziemas puķes - acālija, kalanhoja, pat alpu vijolīte, šķiet, gatavojas pēdējam šīssezonas ziedam.
Jaunnedēļ būs jāiepērk narcises un vijolītes podiņos, varbūt kāda tulpe.
Starp citu, - jūs zinājāt, ka piektdien, 19.martā, būs svētā Jezupa diena, un tad visas godīgas mājasmātes pārstāda telpaugus. To man stāstīja krietna, izdarīga sieviņa, kuras latgaliešu babiņa bija viņai šito iedzinusi galvā, un viņa tā visu mūžu dara, un viņas draudzenes arī, un visas puķes, palmas, monsteras un sukulenti augot griezdamies. Tagad es arī tā darīšu, un mana oranžērija lekni sazels, pārņems varu dzīvoklī, izlauzīs dažas liekās sienas un pārvērtīs tās substrātā zaļam un ziedošam klājienam.
Visādi citādi esmu nogurusi un sanīkusi no pavasara gaidīšanas, tā kā nogurst un sanīkst, vairākas stundas sēžot rindā pie dakteriem vai bankā, bet nu prom tak arī neiesi, jo...
Un šobrīd pat nav, kurp aiziet.
Ir nepadarīto darbu klājiens, ar kuru jātiek galā līdz Lieldienām. Es nezinu, vai tikšu, jo man nav spēka. Visu ārpus muzeja pieejamo laiku es veltu miegam, ēšanai un pastaigām ar suni. Ļoti noderētu nedēļa, kad varu atļauties tikai šīs trīs nodarbes. Iespējams, pēc tam es nedēļas laikā tiktu galā ar akadēmiskajām un pedagoģiskajām astēm. Un pēc tam es - gočpendel! - sarakstītu visus 4-6 neatliekamos projektus gan VKKFam, gan RIKSD. Bet kas man to dos...
Eksperiments ar zivju un jūreņu padarīšanu par dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu pamatbāzi turpinās. Diemžēl šobrīd esmu sapratusi, ka, kopš man nav cepeškrāsns, es visu gatavoju trekni. Jo visdraņķīgākā saldētā heka fileja garšo dievīgi, ja viņu sacep sviestā un baltvīnā. Vai apcepina sviestā un pēc tam sutina krējumā ar mārrutkiem un ķiplokiem. Es gan pieļauju, ka sviestā un baltvīnā izšmorēta arī trauku švammīte garšotu debešķīgi, bet ar gaļu tomēr viss bija kaut kā vienkār''sāk.
Paldies visiem, kuri turēja īkšķus par Emīliju. Dienā, kad es jau asarainām acīm burkšķēju, ka, sasodīts, zeme joprojām sasalusi, un meklēju internetā dzīvnieku kremācijas pakalpojumus, viņa nožāvājās, izlīda no radiatora, aizgāja pie stenderes uzasināt nagus, iepļaukāja Šarloti un pieprasīja ēst. Kopš tā laika viņa pārsvarā uzturas virtuvē, nolēmusi atgūt visu slimības laikā neapēsto, un skaļi kliedz, mani ieraugot. Nekādas gavēņa kultūras. Un, jā, viņa atkal var uzlēkt uz krēsla un galda, un labprāt to demonstrē.
Hiacintes pamazām nozied. Toties pirmos ziedus sekmīgi atvērusi Ķīnas roze. (Jau februārī bija lieli pumpuri, tomēr neizturēja, nobira pusatvērušies).
Vispār uz palodzes joprojām dominē ziemas puķes - acālija, kalanhoja, pat alpu vijolīte, šķiet, gatavojas pēdējam šīssezonas ziedam.
Jaunnedēļ būs jāiepērk narcises un vijolītes podiņos, varbūt kāda tulpe.
Starp citu, - jūs zinājāt, ka piektdien, 19.martā, būs svētā Jezupa diena, un tad visas godīgas mājasmātes pārstāda telpaugus. To man stāstīja krietna, izdarīga sieviņa, kuras latgaliešu babiņa bija viņai šito iedzinusi galvā, un viņa tā visu mūžu dara, un viņas draudzenes arī, un visas puķes, palmas, monsteras un sukulenti augot griezdamies. Tagad es arī tā darīšu, un mana oranžērija lekni sazels, pārņems varu dzīvoklī, izlauzīs dažas liekās sienas un pārvērtīs tās substrātā zaļam un ziedošam klājienam.
Visādi citādi esmu nogurusi un sanīkusi no pavasara gaidīšanas, tā kā nogurst un sanīkst, vairākas stundas sēžot rindā pie dakteriem vai bankā, bet nu prom tak arī neiesi, jo...
Un šobrīd pat nav, kurp aiziet.
Ir nepadarīto darbu klājiens, ar kuru jātiek galā līdz Lieldienām. Es nezinu, vai tikšu, jo man nav spēka. Visu ārpus muzeja pieejamo laiku es veltu miegam, ēšanai un pastaigām ar suni. Ļoti noderētu nedēļa, kad varu atļauties tikai šīs trīs nodarbes. Iespējams, pēc tam es nedēļas laikā tiktu galā ar akadēmiskajām un pedagoģiskajām astēm. Un pēc tam es - gočpendel! - sarakstītu visus 4-6 neatliekamos projektus gan VKKFam, gan RIKSD. Bet kas man to dos...
Eksperiments ar zivju un jūreņu padarīšanu par dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu pamatbāzi turpinās. Diemžēl šobrīd esmu sapratusi, ka, kopš man nav cepeškrāsns, es visu gatavoju trekni. Jo visdraņķīgākā saldētā heka fileja garšo dievīgi, ja viņu sacep sviestā un baltvīnā. Vai apcepina sviestā un pēc tam sutina krējumā ar mārrutkiem un ķiplokiem. Es gan pieļauju, ka sviestā un baltvīnā izšmorēta arī trauku švammīte garšotu debešķīgi, bet ar gaļu tomēr viss bija kaut kā vienkār''sāk.
Paldies visiem, kuri turēja īkšķus par Emīliju. Dienā, kad es jau asarainām acīm burkšķēju, ka, sasodīts, zeme joprojām sasalusi, un meklēju internetā dzīvnieku kremācijas pakalpojumus, viņa nožāvājās, izlīda no radiatora, aizgāja pie stenderes uzasināt nagus, iepļaukāja Šarloti un pieprasīja ēst. Kopš tā laika viņa pārsvarā uzturas virtuvē, nolēmusi atgūt visu slimības laikā neapēsto, un skaļi kliedz, mani ieraugot. Nekādas gavēņa kultūras. Un, jā, viņa atkal var uzlēkt uz krēsla un galda, un labprāt to demonstrē.
Brīnišķīgi!
bet prieks, ka kaķītis atlabis