Kurvjzieža kontemplācijas

Oksitocīna uzlāde

krii

5.5.19 18:33

Jūs zināt to sajūtu, kad sanāk iet garām laimīgā miegā sarullējušamies mājdzīvniekam, apstāties, vieglītiņām viņu noglaudīt, izdzirdēt omulības pilnu ne līdz galam pamodušos ņurkstienu, redzēt priekšķepu drusku pastaipāmies un sajust siltu, miegainu degunu uz pussekundi pieduramies jūsu plaukstai.
Nu jā, viss pasaules miers, drošība un apmierinātība koncentrējas šajos ritentiņos kā spalvains laimes burbulis.

• 4 raksta
• ir doma

• heishy

  5.5.19 18:44

  

  apāc, kādu skaistumu uzbūri ... sajutu!
  Ir piedzīvots, protams.

  • Atbildēt

• usne

  5.5.19 19:01

  

  Jā

  • Atbildēt

• jim

  5.5.19 21:35

  

  thats sometimes the only thing that keeps me going

  • Atbildēt

• evy

  6.5.19 13:49

  

  mmm, man gan bieži vien ir tā, ka negribas skarties klāt, lai nepamodinātu, vien stāvēt ar rociņām pie sirds un tādu "awwwwwwww" acīs :D

  • Atbildēt