Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Mani izbrīna, ka cilvēki par savu bērnību runā ar tādu idillisku sentimenta aizmiglojumu balsī. Nē, manai bērnībai, ziniet, arī nebija ne vainas. Nevaru sūdzēties. Bet tie, kuriem kaut kas šķiet idillisks, manuprāt, vai nu ir slikta atmiņa, vai arī bērnībā bijis švaki ar saprašanu.
Bērnu sabiedrībā nežēlības un neķītrības nav ne grama mazāk kā tā saucamajā "pieaugušo pasaulē", Jūs taču zinat, vai ne? Saukāt bērnus par "mazajiem eņģelīšiem", pavelbjot acis pret debesīm, manuprāt, ir siekalaina bezgaumība. Jā, un tās kaislības, kas plosa šo, par laimi, - diezgan īso - dzīves posmu, arī nav nekāda nevainīga un rožaina teletūbiju vāvuļošana.
Ai, labi, ka esmu pieaugusi.
Esmu?:)
  • Bērni ir nesocializēti asinskāri mežoņi. Hau! ;)
  • bērnības bezrūpība ir tās skaistums.

    par to visu, ko tu runā, tu domā tagad un ja tas ir tas ko atceries, tad man tevis žēl.
    • Par ko žēl?

      Ja godīgi - man bērnība nesaistās ne ar kādu tur saldo bezrūpību. No septiņu gadu vecuma man katru rītu bija jāceļas un jāiet uz skolu. Un man tas riebās.
      Tas tik tā, piemēram.:)
      • Re: Par ko žēl?

        Nuvo... savas suudiigaas atminjas/attiexmes deelj citus sauc par bezgaumiigiem.
        Nejau beerniibas fakts padara to par labu/sliktu bet tas ko tu aceries. Un tieshi taa... tas ka citi aceraas labo un "bezruupiigo" nav nekaada bezgaumiiba, bet gan vinju attiexme. A taveejaa... hmm... labaak pamain attiexmi, a to uzreiz ej lec Daugavaa :) :) :)
  • Man patika bērnudārza laiks. Pēc pusdienām bija diendusa :)
    • Tev patika dienduss? Es to padarīšanu neieredzēju. Mums bija jāguļ kādas 3 stundas, un es parasti vispār nevarēju aizmigt, kur nu vēl tik ilgi nogulēt. Bet ja nebija aizmidzis, tad auklīte bārās. Tāpēc vienmēr, kad viņa ienāca, es aizžmiedzu acis tik cieši, ka sarkani rimbuļi metās. Un nekādi nesapratu, kā viņa vienmēr zina, ka es neguļu. Nu, šausmas, nu.
  • Bet kāpēc slikto atcerēties? Bija jau arī nejaukas lietas bērnībā, bet bija arī jaukās. Un viena brīnišķīga lieta bērnībā bija tā, ka man nebija jārūpējās. Mamma un Tētis rūpējās par ēdienu, pajumti, apģērbu, grāmatiņām, rotaļlietām utt, bet es varēju tik kā mazs tauriņš lidināties un ķert mirkļus.
  • Nedod dievs tu kļūsi par māti..
    • Vai ne? Ņemot vērā, ka es ikdienā skraidelēju apkārt ar gaļas mašīnu un iecepu belašos mazus mīļus zīdainīšus.:)))
      • Ne tak! Vnk tādām kā tev parasti bērni ir tādi mazi profesoriņi, kas jau 3 gadu vecumā spriež ar pieauguša cilvēka nesaraujamo loģiku nēsā galvā kaudzi enciklopēdisku zināšanu un no malas atgādina mazu vecīti. Viņi nestaigā pa peļķēm, neskraida un neklaigā un nedara blēņas.. Kaukā tā.
        PS. Es tomēr ceru ka es kļūdos.
        • Nezinu. Es pati bērnībā biju diezgan intraverts grāmatu tārpiņš, kas man netraucē pa peļķēm lēkāt tagad.:)
Powered by Sviesta Ciba