Kurvjzieža kontemplācijas

krii

13.9.18 12:06

Vakar bija brīnišķīgs mirklis, kad ap septiņiem vakarā, grozīdama prātā visādas viltīgas franču teikumu konstrukcijas, gāju cauri Esplanādei māju virzienā un spontāni nolēmu izdzert kafijas tasi "Salā" - tajā, kas pie Katedrāles.
Apsēdos āra terasē. Pūta stiprs, silts vējš. Smaržoja vīstošas lapas un kafija. Uz galdiņiem dzidrajā, slīpajā rudens vakara pirmssaulrieta gaismā asinssarkani lāsmoja begonijas podiņos. Pasaule bija tik intensīvi jutekliski skaista kā ļoti reti kad. Un es pati - tik intensīvi jutekliski laimīga kā reti kad.

• 6 raksta
• ir doma

• heishy

  13.9.18 12:39

  

  Omg, cik burvelīgi...

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    13.9.18 13:29

    

    gadās

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

• lara

  13.9.18 12:52

  

  Ir tādi brīži. Labi ir tos apzināti noķert un kaut kur pierakstīt. vai vismaz saglabāt prātā. mirkļi, kuros var just, ka tagad ir dzīve.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    13.9.18 13:29

    

    Jā.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

• vilibaldis

  13.9.18 13:56

  

  saķeres punkts ar īstenību :)

  • Atbildēt

• snauts

  14.9.18 10:51

  

  Nezinu vai tas ir tas pats, bet pāris reizes dzīvē, kad skaidrā prātā esmu piedzīvojis tādu intensīvu klātesamības sajūtu, ka krāsas liekas spilgtākas un skaņas dzidrākas, tas vienmēr ir bijis tieši septembrī, atvasaras laikā. Pilnīgi vai skaudība pārņem, jo pēdējos gados nav gadījies. Bet nu prieks par tevi.

  • Atbildēt