Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Šorīt pusmiegā pirms pamošanās sapratu, kāpēc dažādās reliģijās ar totēmisma elementiem (un bez tiem) figurē dzīvnieka dvēsele, kas mirstoša cilvēka garam kļūst par pavadoni ceļā uz viņpasauli.
Tajā neverbālās komunikācijas līmenī, kurš ļauj mums saprasties ar dzīvniekiem (īpaši ar tiem, kurus neēdam), ir daudz kas neapzinātāks, tīrāks, racionalizācijas un artikulācijas nedeformēts un tāpēc patiesāks nekā mūsu saskarsmē ar cilvēkiem.
Ir ļoti grūti verbalizēt to, kā suņi, kaķi un zirgi nolasa mūsu emociju sīkākās nianses. Ir praktiski neiespējami pastāstīt citam cilvēkam, kā nolasīt dzīvnieka mīmiku, iztulkot viņa ķepu, astes, ausu kustības, viņa elpu un balsi.
Mūsu saikne ar dzīvniekiem glabā kaut ko no mūsu saprašanās ar māti, kad pirms dzimšanas vēl bijām viņas klēpī.
  • paldies tev par šo ierakstu!
  • Ļoti simpātisks domu gājiens. Ko līdzīgu esmu apcerejis, domājot par veterināra profesiju.
    • Jā. Vienlaikus - veterināra profesija prasa vismaz tikpat lielu, vai pat vēl lielāku cinisma devu nekā ārsta profesija, lai neizdegtu. Manuprāt.
  • jā, no vienas puses pilnībā piekrītu.
    no otras - gadījies redzēt tik daudz "dzīvniekpazinēju un mīlētāju", kuri gadiem esot kopā ar dzīvniekie neiemācās nolasīt vienkāršākos un acīmredzamākos dzīvnieku komunikācijas mēģinājumus. vai arī tulko tos tieši pretēji.
    nu, piemēram, tās mātes, kuras grūž virsū sunim bērnu, lai gan suns ir nepārprotamā, acīmredzamā stresā un ir bumba ar laika degli, kad viņš neizturēs un ieķers tam bērnam. bet māmiņai liekas, ka re cik smuki izskatās.
    vai arī daudzu ilggadēju zirdzinieku vidē izplatītais mīts par to, ka par zirga prieku vai spriest pēc uz priekšu intensīvi saspicētām ausīm, lai gan parasti tas nozīmē, ka zirgs saskata vai saklausa kaut ko aizdomīgu, kas var kuru katru mirkli rezultēties ar flight reakciju (vai vienkārši apspiestu stresu un tā izraisītām sekām vēlāk)...
    • Piekrītu, ka tā ir, bet nedomāju, ka te ir kāda pretruna. Pilnīgi visās dzīves jomās daļa cilvēku neko neiemācās, un saskarsme ar dzīvniekiem nav izņēmums.
      • nu, tas ir izņēmums tādā ziņā, ka dzīvnieki nenosoda un pieķeras jebkuram cilvēkam. tiem, kas nevar/neprot/nespēj kontaktēties ar cilvēku daļēji, nezinu, kompensatorais mehānisms - ir kāds, kas ir blakus, uzklausa, saprot un ir pieķēries. kas ir īpaši svarīgi tiem, kam ir problēmas garīgā/psihoemocionālā ziņā
    • Resp., tas ka es saku - saskarsme ar dzīvniekiem ir tikpat intuitīva un neverbalizējama kā mātes ķermeņa un embrija saskarsme, nenozīmē, ka tā ir visiem vienlīdz pieejama pieredze un ka visi šo intuitīvo prasmi vienlīdz spēj aktualizēt.
    • ne visi, kam ir dzīvnieks, ir dzīvnieku mīlētāji. un ne visiem dzīvnieku mīlētājiem un pazinējiem ir mājdzīvnieki. diemžēl. dzīvnieku 'krājēji' un 'glābēji' ir spilgtākais piemērs.
      bet nu kamēr netiks kā nederīgas atmestas daudzas nostādnes kinoloģijā, tā būs. arī šobrīd ir gana daudz iespēju cilvēkam suni 'apmācīt sargāt' kas būtībā ir treniņš agresijā, ko piedāvā arī kinologi ar pieredzi

      man šķiet ka mūsu sabiedrībā ļoti ļoti vajadzīga kāda dzīvniekmīlētāju organizācija, kas stāsta par to, kas vispār ir dzīvnieks (suns, zirgs, kaķis, eksotiskais dzīvnieks, savvaļas dzīvnieks), kā tas uztver pasauli, kā ar to veidot kontaktu un attiecības, bet kamēr lielākā daļa nodarbojas ar glābšanu un būtībā cīnās ar vējdzirnavām, bieži vien pat kaitējot, nekas diži nemainīsies
  • Jā.
Powered by Sviesta Ciba