Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Šorīt pusmiegā pirms pamošanās sapratu, kāpēc dažādās reliģijās ar totēmisma elementiem (un bez tiem) figurē dzīvnieka dvēsele, kas mirstoša cilvēka garam kļūst par pavadoni ceļā uz viņpasauli.
Tajā neverbālās komunikācijas līmenī, kurš ļauj mums saprasties ar dzīvniekiem (īpaši ar tiem, kurus neēdam), ir daudz kas neapzinātāks, tīrāks, racionalizācijas un artikulācijas nedeformēts un tāpēc patiesāks nekā mūsu saskarsmē ar cilvēkiem.
Ir ļoti grūti verbalizēt to, kā suņi, kaķi un zirgi nolasa mūsu emociju sīkākās nianses. Ir praktiski neiespējami pastāstīt citam cilvēkam, kā nolasīt dzīvnieka mīmiku, iztulkot viņa ķepu, astes, ausu kustības, viņa elpu un balsi.
Mūsu saikne ar dzīvniekiem glabā kaut ko no mūsu saprašanās ar māti, kad pirms dzimšanas vēl bijām viņas klēpī.
  • Piekrītu, ka tā ir, bet nedomāju, ka te ir kāda pretruna. Pilnīgi visās dzīves jomās daļa cilvēku neko neiemācās, un saskarsme ar dzīvniekiem nav izņēmums.
    • nu, tas ir izņēmums tādā ziņā, ka dzīvnieki nenosoda un pieķeras jebkuram cilvēkam. tiem, kas nevar/neprot/nespēj kontaktēties ar cilvēku daļēji, nezinu, kompensatorais mehānisms - ir kāds, kas ir blakus, uzklausa, saprot un ir pieķēries. kas ir īpaši svarīgi tiem, kam ir problēmas garīgā/psihoemocionālā ziņā
Powered by Sviesta Ciba