Daži (abu dzimumu) cilvēki ar savu viedokli - tiklab gudru un pamatotu, kā arī tādu, kas zirga deķa prastumā - mēdz iegāzties citu teritorijā kā sadzērušies mačiski tēviņi, kuriem nekontrolējams testosterona spiediens uz smadzenēm liek stumt savu bezgala dārgo locekli visās nosacīti pieejamajās citu dzīvo ķermeņu atverēs. Varbūt izdodas apsēklot, varbūt izdodas pavairot savus lieliskos gēnus, lieliskos uzskatus, lieliskos vērtējumus un amatieriskās ekspertīzes. Neaicinātam, atstumtam, negribētam, bet tik ļoti gribošam pašapliecināties un izšļākties.
Jo pasaulē taču nav nekā vajadzīgāka par tavu DNS un taviem prātuļojumiem, vai ne?
Jo pasaulē taču nav nekā vajadzīgāka par tavu DNS un taviem prātuļojumiem, vai ne?
Protams, sava motivācija ir arī ļautiņiem ar pastāvīgi ereģēto viedokli. Kādam ir vajadzība izgāzt agresiju, kādam atkal (tas, iespējams, visbiežāk) kā pusaugu šunelim priecīgi gribas uzlēkt mugurā katram pretimnācējam, lai veiksmes gadījumā, nedabūjis pa mizu, sajustos vismaz dažas sekundes kā Dominants un Uzvarētājs u.c..
Parasti to pavada aizkustinoši naiva racionalizācija, aptuveni "man tas jāsaka, lai viņš/viņa saprastu savas kļūdas, lai paskatītos uz sevi no malas (resp., manām viedajām, superskaidrajām, nekādu projekciju, aizspriedumu, aizsargmehānismu un citu percepcijas filtru neskartajām acīm) un mainītu savas domas, varbūt pat savu personību, augot un kļūstot par labāku, gudrāku un pareizāk (resp., man līdzīgāk) domājošu cilvēku."
Es burkšķētu, ja būtu ierakstījusi pie manis. Ja kaut kur citur - tad nekādas vainas.
Kad es tā nesodīti izdaru, tad sajūtos kā tas līksmais šunelis, kuram izdevies uzlēkt pie saites ejošam rotveileram.
Bet ilgi un sistemātiski tā darīt ir riskanti, jo agri vai vēlu var nākties atrauties.:)
labošos kaut kad.