![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vēlreiz paskatoties uz psihoanalīzi ar feminismā svaigi trenētu skatienu, man jāsaka, ka līdzās lielajām un redzamajām auzām (Freids ar savu peņa skaudību un "sievietes noslēpumu", Lakāns ar savu Tēva simbolisko kārtību) vislielākās briesmas tomēr slēpjas šķietami nevainīgajās Junga auziņās ar anima/animus nošķīrumu, jebšu tādējādi tiek postulēta un par svētu turēta sievišķā/vīrišķā binārās opozīcijas visnegantākā šķautne - iespēja pārnest uz vīrišķo visu, kas attiecīgajā kultūras situācijā tiek uzskatīts par vērtīgu (nu, tur racionalitāte, teiksim, spēks, spars, spalgums, briedums), atstājot sievišķajai pusei visu to, kas atzīstams dotajā kontekstā par mazāknozīmīgu - visādi tur maigumiņi, glāsnumiņi, emocijas un kaislības, kuras jāpārvar, jāapvalda, jāpakļauj utt.
Attiecīgi - jungiānis, redzot loģisku, aukstasinīgi spriest spējīgu un izlēmīgu sievieti teiks, ka izpaužas viņas animus, savukārt, par gļēvu un vāju histērisku vīrieti (tāds kā bāba, vai ne?) teiks, ka viņš ļauj dominēt savai sievišķajai pusei. Un kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka navne jūda, ne grieķa, ne sievišķo, ne vīrišķo "psihes elementu"? Arī tad, ja noteikti uzvedības modeļi ir biežāk raksturīgi viena vai otra dzimuma (etnosa, asinsgrupas, ādas krāsas, valodas lietojuma, reliģiskās pārliecības, ievietojiet vēlamo) pārstāvim?
Attiecīgi - jungiānis, redzot loģisku, aukstasinīgi spriest spējīgu un izlēmīgu sievieti teiks, ka izpaužas viņas animus, savukārt, par gļēvu un vāju histērisku vīrieti (tāds kā bāba, vai ne?) teiks, ka viņš ļauj dominēt savai sievišķajai pusei. Un kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka nav
Arī šajā komentārā ir tavs pirmais salmu vīrs. 'Polarizācija', 'binārā opozīcija'... Anima un animus nav pretmeti. Tie ir atšķirīgi, nevis pretēji. Viena trūkums nenozīmē otra pārspēku, var būt hipertrofēti abi un var būt nepilnvērtīgi abi.
Otrais salmu vīrs ir 'hipertrofēts animums, tātad viņa funkcionē kā vīrietis' Tas nav Jungs, tā ir tautoloģija. Jungs runā par psihes neapzinātajām struktūrām, kas piemīt abiem dzimumiem. Anima/Animus kā sieviete/vīrietis ir personifikācija, tēls, kam būtu jābūt vieglāk uztveramam.
Un tālāk jau detaļas. Drosmīga (tb agresīva, kāra uz īstermiņa riskiem, tieksmi dominēt)? jā, animus izpausmes.
Loģiski domājoša toties ir anima izpausmes.
Orģinālajā (neskrollēšu tagad augšā), figurēja līdzīgs salmu vīriņš, kā tur bija, 'ģļēvais, neizlēmīgais, histēriskais vīrieties'? Tādam gan anima gan animus ir tāli. Protams, tieši tajā kontekstā, kā pasniedzi, vairāk uzsvars ir uz vīrišķības trūkumu, bet, atkal, tas jau vēl nenozīmē izteiktu sievišķību.
Tautoloģija, protams, cits stāsts. Bet vai centies teikt, ka jānoliedz īpašību atšķirīgums tikai, lai onvērstu tautoloģisku kļūdu iespējas?
Jungs runā par īpašību kopumu, kuru tā brīža sabiedrībai un ar to saistītu sabiedrību piederīgiem indivīdiem visvieglāk būtu identificēt konkrētos arhetipus. Kurus, protams, vieglāk identificēt ir tieši tāpēc, ka statistiski biežāk tie izpaužas vienā vai otrā.
Es no mācību grāmatām atceros, ka Anima/Animus ir tieši pretējā dzimuma simboliskais tēls, no turienes arī polaritāte.
Indivudāli, sava dzimuma arhetips izpaužas kā 'pats' daļa, nu un otrs paliek kā otra dzimuma simboliskais tēls bezapziņā, kas pa laikam ietekmē arī apzināto darbību.
Bet tas vien, ka apziņā ir jau nenozīmē, ka ir spēcīgs un izteikts, vieknārši apzinātāks/pieejamāks, bet tāpat var būt švaks un neizteikts.
Piemēram, psihiatre Bolena (Jean Shinoda Bolen) uzsver, ka rīcība, ko Jungs savos darbos piedēvētu sievietes Animus izpausmēm (piemēram, piedalīšanās sporta sacensībās, vai par tradicionāli vīrišķīgu uzskatītas profesijas izvēle) īstenībā ir sievietes patības izpausme, kas kolektīvajā bezapziņā atbillstu Artemīdas vai Atēnas arhetipiem, kuri ir sievišķi.
Būs, protams, arī tādas, kas izvēlēsies it kā 'vīrišķīgas' profesijas, un sievišķīgi tajās gūs panākumus. Nu ja, kā Atēna, kas ir kara dieviete, bet nosacīti sievišķīgajiem kara aspektiem, vīrišķīgie ir Arejam/Marsam.
Starp citu Junga anima viens no variantiem ir Sofija, kuru, ja gribētos, mierīgi varētu saukt arī par Atēnu, visiem tāpat viss būtu skaidrs, varbūt pat skaidrāks.
Bez groteska pārspīlējuma problēmu īsti neredzu. Reizēm vajag pārspīlēt, lai ieraudzītu, bet reizēm problēma rodas tikai pārspīlējuma dēļ, un atsevišķi vienkārši neeksistē.
Savukārt, Atēnas un Sofijas vienādošana, manuprāt, neko nepadara skaidrāku, tikai samudžina vēl vairāk.
Tas, ka atšķirība ne vienmēr ir subjektīvi vienkārši saprotama, un pat tas, ka tā vēl nav objektīvi nodefinēta nenozīmē, ka objektīvi atšķirīgas kategorijas nepastāv.
Tāpat objektīvi atšķirīgu kategoriju pastāvēšana nenozīmē, ka šīs kategorijas obligāti ir diametrāli pretējas un savstarpēji izslēdzošas.
Ja kāds dzīvo pasaulē, kurā iespējamās opcijas ir būt vai nu zilam, vai zaļam, tertium non datur, tad zilais un zaļais IR pretējie binārās opozīcijas elementi.
Zils un zaļš nav pretstatāmi tikai tajā gadījumā, ja pastāv spektrs no vairāk kā divām krāsām.
Attiecīgi loģiskā un jēdzieniska shēmā, kas paredz nepieciešamību piederēt vienam no diviem dzimumiem (Batleres "compulsory heterosexuality"), IR bināra. Tu esi A, tāpēc neesi B. Tātad būšana B nozīmē "nebūt A". Nezinu, kā vēl lai paskaidro bināro opozīciju.
Situācijā (vienalga, bioloģiskā, psiholoģiskā vai sociālā), kurā ir iespēja pārstāvēt vienu no diviem dzimumiem, šie dzimumi ir savstarpēji izslēdzoši. Tā arī ir binārā opozīcija.
Kas attiecas uz otro rindkopu par "objektīvi pastāvošām kategorijām", man rodas iespaids, ka Tu nonāc pati ar sevi pretrunā, turklāt ārkārtīgi brīvi lieto terminus. Kategorizēt nenozīmē atklāt kaut ko "objektīvi" ārpus mūsu apziņas pastāvošu, taču tā jau būtu līšana iekšā zinātnes filozofijā, un tam man īsti nav šobrīd laika un spēka, piedod.:)
Godīgi sakot, šobrīd Tavs vēstījums, kurš vēl dažus komentārus iepriekš man likās esam kaut cik skaidrs, kaut arī tam nepiekritu, tagad ir pazudis starp izplūdušiem jēdzieniem