Noārdošo procesu baisā, visaptverošā vara. Trīs mēneši fiziskās slodzes, lai sajustu muskuļu pieņemšanos spēkā un divas laiskas nedēļas, lai tie atrofētos. Trīs mēneši askētiskas diētas vs. nedēļa viesību maratona. Vairāki gadi regulāras vārdiņu un locījumu iekalšanas vs. pusgads, attiecīgo svešvalodu nelietojot. Nedēļu berzta un spodrināta māja vs. dažas dienas līksmas uzdzīves un pofiga.
Entropija mani aprij, ar katru nodzīvoto dienu tā pieņemas spēkā, es vairs nespēju.
Entropija mani aprij, ar katru nodzīvoto dienu tā pieņemas spēkā, es vairs nespēju.
Un vēl par to biedējošo paātrinājumu. Dzīves sākumā tā proporcija ir pavisam citāda - tu ļoti ātri iegūsti un ļoti lēni zaudē, tad tas pamazām sāk mainīties un pēkšņi attopies, ka ir jāvelta aizvien lielākas pūles, lai saglabātu to, kas iepriekš bijis pašsaprotams - gan attiecībā uz ķermeni, gan uz prātu, gan zināšanām, gan gaumi (jo ļoti ātri izgaist arī šķietami intuitīvie priekšstat par skaisto, vismaz manā gadījumā - hops! un tu jau smejies par stulbiem jokiem, lieto nodrāztus citātus, klausies primitīvu mūziku utt., utt.).
Un tā ar katru gadu, ar katru mēnesi, ar katru dienu ātrāk, kaut kāds brīvais kritiens.
Varbūt nevis paliec dumjāka, bet vienkārši vairāk lieto to, kas strādā, un mazāk noņemies ar zīmēšanos un pašdefinēšanos.