Runājot par Rieksturu Vadzīti un viņam līdzīgajiem psihopātareitiem (paldies Paulam Bankovskim par asprātīgo parodiju), mani neizsakāmi besī ne tikai konkrētā autora agresīvā mizogīnija, kas jau kļuvusi par ko līdzīgu zīmola logotipam un, cik noprotams, ārkārtīgi uzbudina mazohistiskas un pavirši izglītotas kundzītes, bet arī vulgārā nevērība pret paša izteikumu pamatojumu. Viņš tāds diemžēl nav vienīgais, un reizēm, palasot populāru psihopātareitu publiskās atraugas, pārpilnas ar ezotēriku un nekritiskiem spriedelējumiem, sāk likties, ka psihologa izglītību Latvijā iegūst kādos fenšujistu kursos, ka ne ar kādām pretenzijām uz zinātni tai vispār nevar būt nekā kopīga, ka pietiek tikai ar šarlatānisku nekaunību un vēlmi pelnīt naudu, lai ikviens lohs sevi pasludinātu par psihologu.
Būtu amizanti, ja vien viņš nestrādātu ar dzīviem cilvēkiem un nepiegānītu ar saviem murgiem publisko telpu.
Ai. galu galā, pasaule ir pilna cilvēkiem, kuri alkst, lai viņus kāds noper, samāca dzert čuras vai bariņā noindēties pirms gaidāmā pasaules gala.