![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tātad man ir ieviesusies jauna brošūriņa par diētām, kuras autors ir kāds krievu fiziologs. Viņš nesaudzīgi ierēc par dalīto uzturu, mazkaloriju diētām un makrobiotiku, kā arī par badošanos, urīnterapiju un "attīrīšanos" ar eļļas dzeršanu, "karojošā tumsonība" ir maigākais no apzīmējumiem. Kaut arī tik emocionāla attieksme mani dara uzmanīgu, neliegšos, ka visa šī kritika raisīja manas simpātijas.
Īsumā autora pozīcija ir šāda: organisms nav jāspīdzina, jāēd ir tad, kad gribas, tik, cik gribas un jāēd garšīgi ēdieni (pie kuriem nevar pieskaitīt vājpiena biezpienu un sojas cīsiņus). Ir labi katrā ēdienreizē uzņemt gan olbaltumvielas, gan taukus, gan ogļhidrātus. Ir labi pieēst pilnu vēderu un pēc ēšanas nolikties pagulēt. Ir labi dzert kafiju un tēju, jo kofeīns aktivizē vielmaiņu - pēc autora domām "Herbalife" guaranas brīnumpulveri darbojas tieši šī iemesla dēļ, un atšķiras no šķīstošās kafijas tikai ar to, ka pēdējo būtu grūtāk tirgot par 150 dolāriem bundžā.
Svara samazināšanai autors iesaka balstīties uz organisma dabisko cikliskumu enerģijas uzņemšanā un tērēšanā. Viņa padoms ir ieviest trīs dienu periodu, kura pirmajā dienā enerģija tiek maksimāli tērēta ar intensīvu fizisko slodzi: kardiotreniņi vai smags fizisks darbs, tā lai dienas beigās būtu jūtams pamatīgs nogurums. Ēst šajā dienā var un vajag visu, ko sirds kāro. Otrā ir atpūtas diena kad lēni izstaipām smeldzošos muskuļus, darām ikdienas darbus un ēdam atkal tik, cik gribas. Trešajā dienā ēšana tiek iepauzēta, ļaujot ķermenim tērēt iepriekš uzņemtās rezerves. Dienas pirmajā pusē dzeram kafiju vai tēju (vai guaranas pulveri):), kā arī ūdeni. Ja uznāk slābanums, var apēst konfekti vai kādu augli, lai nervu šūnas dabū cukuru. Vakarā, kad vēders raujas čokurā, jāuzēd sātīgas olbaltumvielām bagātas vakariņas. Pēc tam var kādas dieniņas atpūsties, vai vislabāk - tūdaļ sākt nākamo "trīsdiennieku".
Autors brīdina, ka svara zudumi noteikti nebūs strauji, taču, pierodot pie šī ritma (kas manuprāt nav grūti), tiem jābūt paliekošiem, turklāt garantēti uz tauku, nevis ūdens un muskuļaudu rēķina.
Atzīšos, ka man ir radies kārdinājums šo izmēģināt praksē. Ziņošu arī par rezultātiem, esiet tam gatavi, lasītāji, piedodiet, ja varat.
Īsumā autora pozīcija ir šāda: organisms nav jāspīdzina, jāēd ir tad, kad gribas, tik, cik gribas un jāēd garšīgi ēdieni (pie kuriem nevar pieskaitīt vājpiena biezpienu un sojas cīsiņus). Ir labi katrā ēdienreizē uzņemt gan olbaltumvielas, gan taukus, gan ogļhidrātus. Ir labi pieēst pilnu vēderu un pēc ēšanas nolikties pagulēt. Ir labi dzert kafiju un tēju, jo kofeīns aktivizē vielmaiņu - pēc autora domām "Herbalife" guaranas brīnumpulveri darbojas tieši šī iemesla dēļ, un atšķiras no šķīstošās kafijas tikai ar to, ka pēdējo būtu grūtāk tirgot par 150 dolāriem bundžā.
Svara samazināšanai autors iesaka balstīties uz organisma dabisko cikliskumu enerģijas uzņemšanā un tērēšanā. Viņa padoms ir ieviest trīs dienu periodu, kura pirmajā dienā enerģija tiek maksimāli tērēta ar intensīvu fizisko slodzi: kardiotreniņi vai smags fizisks darbs, tā lai dienas beigās būtu jūtams pamatīgs nogurums. Ēst šajā dienā var un vajag visu, ko sirds kāro. Otrā ir atpūtas diena kad lēni izstaipām smeldzošos muskuļus, darām ikdienas darbus un ēdam atkal tik, cik gribas. Trešajā dienā ēšana tiek iepauzēta, ļaujot ķermenim tērēt iepriekš uzņemtās rezerves. Dienas pirmajā pusē dzeram kafiju vai tēju (vai guaranas pulveri):), kā arī ūdeni. Ja uznāk slābanums, var apēst konfekti vai kādu augli, lai nervu šūnas dabū cukuru. Vakarā, kad vēders raujas čokurā, jāuzēd sātīgas olbaltumvielām bagātas vakariņas. Pēc tam var kādas dieniņas atpūsties, vai vislabāk - tūdaļ sākt nākamo "trīsdiennieku".
Autors brīdina, ka svara zudumi noteikti nebūs strauji, taču, pierodot pie šī ritma (kas manuprāt nav grūti), tiem jābūt paliekošiem, turklāt garantēti uz tauku, nevis ūdens un muskuļaudu rēķina.
Atzīšos, ka man ir radies kārdinājums šo izmēģināt praksē. Ziņošu arī par rezultātiem, esiet tam gatavi, lasītāji, piedodiet, ja varat.
Viņš atsaucas uz kādu amerikāņu autoru (Tepermena Dž. un Tepermena H.) pētījumu par karavīru uztura un fiziskās slodzes sabalansēšanu, kurā esot konstatēts, ka spontānā apetīte vienmēr esot lielāka trešajā dienā pēc pastiprinātas fiziskās slodzes, to nosakot lipoproteīnlipāzes aktivizēšanās īpatnības.
Protams, man īpašu uzticību nevieš idejas, kas balstās astoņdesmitajos gados veiktos pētījumos - jo kāpēc gan nevienam nav līdz šim ienācis prātā tik vienkāršu formulu padarīt visiem zināmu un dabūt Nobela prēmiju?:) No otras puses - paņēmiens šķiet pietiekami simpātisks, lai arī neizdošanās gadījumā nemāktu mokošs kauns par velti izšķiesto laiku (kā tas bija ar makrobiotiku). :)
Esmu pārliecināta, ka medicīnā, fizioloģijā un bioķīmijā ik dienas tiek publicēti pētījumi, uz kuriem balstoties, iespējams satriekt drupās un pīšļos visas pastāvošās uztura teorijas, izņemot vienu pamatprincipu: ja grib zaudēt lieko svaru, tad kādā laika posmā jāpatērē vairāk enerģijas, nekā uzņem.
Protams, ir labi, ja, plānojot slodzi un ēšanas režīmu, var ievērot kādu vienu (pēc iespējas vienkāršāku) formulu. Lūk, un šī formula ir gana vienkārša, turklāt es skaidri zinu, ka ne sportošana katru trešo dienu, ne arī nepierīšanās katru trešo dienu nav nekas TĀDS, kas varētu man kaitēt, vai kaut manāmi sabojāt garastāvokli. Nav sevi nežēlīgi jādisciplinē, atsakoties no garšīgiem ēdieniem, vai aizstājot tos ar bezgaršīgiem un pārtikas piedevām, nav jāskaita kalorijas un punkti, nav jāizslēdz konkrētas produktu grupas.
Esmu gatava to izmēģināt, lai cik šaubīgs arī nebūtu teorētiskais pamatojums, un paskatīties, vai darbojas.