Tās francūzietes mani piebeigs. Bezgalīgi daudz plūstošas poēzijas, no haosa nenošķīries kosmoss, bez logosa, bez patosa, vispār bez binārās opozīcijas vai kādas citas struktūras. Tikai peldēt un slīkt, peldēt un slīkt, sirds dziļumos cerot uz izglābšanos un to, ka patiesība vītola klūgu groziņā reiz atradīsies, aizķērusies niedrēs. Ja vēl zinātu, kurā krastā ir tās niedres. Ja vēl zinātu, ka šeit vispār eksistē krasti.
priekš manis franču valodā ir vienkārši pārāk daudz vārdu. ko angliski var pateikt vienā teikumā, franciski jāapraksta rindkopā.
Manā (viņu) gadījumā - daudznozīmībai, struktūras atmešanai, metaforu līkločiem utt., ir būtiska jēga, uz to arī balstās koncepcija, un man ir nevis no tā jāmūk, bet jāmetas iekšā.
Vienkārrši šobrīd jūtos mazliet pagurusi (tāpēc, ka nīkule pati, ne jau kas cits pie vainas), un sāku ilgoties pēc kāda sausa anglofona analītiskā veča.:)
Nekas, nekas gan jau atsākšu gūt no tā baudu.:)
Bet, kad tikšu tam pāri... :)