Vēl mazliet par hidžabiem
Ceturtajā Irānā vadāmajā dienā neizturējām un Ahvazas tirgū nopirkām galvā maucamās tūtas (khimarus?), ko veido trīsstūrains auduma gabals, kas sašūts, atstājot brīvu vietu sejai, bet nosedzot kaklu un plecus. Cita iešana! - atviegloti konstatējām. Lakati un šalles nemitīgi jāpiekārto, īpaši braucot autobusā, tie šļanckājas un šļūkalē, raisās vaļā un vērpjas grīstē, bet tūta godīgi visu dienu stāv kā no rīta uzvilkta, tā neburzās, neslidinās un negrasās tevi nobeigt. Jā, jā pavisam nopietni - reiz manu snaudienu autobusā uz Kermanšahu pārtrauca murgs par žņaudzošu lietuvēnu. Atmodusies konstatēju, ka lakata stūris aizķēries starp sēdekli un rokturi. Tūta nekad šādus jokus neizstrādās, turklāt tā lieliski pasargā ausis un kaklu no vēja. Godīgi sakot, es šo jauno garderobes elementu labprāt šad tad izmantotu arī Latvijā, taču visticamāk būšu tam par gļēvu.
jā, toreiz Stambulā biju spiesta daudz par to domāt, kā sievietes pamanās izskatīties skaistas un atšķirīgas pat visai ierobežojošos apstākļos, un, galvenais, cik daudz iespēju paver tik vienkārša kombinācija - garš mētelis/plašķis un šī galvas sega.
tagad sapratu: mainās uzsiešanas mode!
ai, piedod, piespamoju tev visu cibu, tu taču pati visu to zini un esi redzējusi vairāk par mani!
viss, eju gulēt, arlabunakti!
Arlabunakti!
man ar patiktu