Ik pa brīdim nodomāju, ka būtu ārkārtīgi derīgi reizi piecos gados nolikt centralizētos eksāmenus visos vispārējās izglītības programmas priekšmetos. Citādi izkūp visas kādreizējās zināšanas, iztvaiko, nogulsnes sažūst un sadrūp, sabirst sīksīkos puteklīšos un izkaisās virs okeāna.
Man skolu beidzot algebrā bija 5 (toreiz tā bija ļoti laba atzīme), visādus uzdevumus šķīlu kā riekstus, tak tagad neko neatminos: ne no vienādojumiem, ne trigonometrijas, bet nejūtos, ka man kā trūktu. Savukārt pēc tam esmu apguvusi, piemēram, gruzīnu alfabētu un skaitļa vārdu veidošanas principus, par ko skolas laimā nebija ne mazākās nojausmas;)
No skolas mēs iznākam visnotaļ bruņoti ar zināšanām un prasmēm - spējam rēķināt uzdevumus ar integrāļiem, zinām organisko vielu formulas un fizikas likumus. Bet pārdesmit gadus vēlāk apjūkam pie elementārām lietām.
Es, piemēram, tagad rakstot bieži pieļauju interpunkcijas kļūdas. Skolu beidzot, es komatus liku perfekti tiem paredzētajās vietās un tikai...
Daudz praktiskāk būtu iemācīties vēl kādu lieku valodu, lai ērtāk varētu pa pasauli braukāt. + atkārtot to, ko mācījos pirms 20 gadiem LU - poļu un latīņu valodas pamatus;)
Bet turpināt mācīties arī pēc vidusskolas, protams, ir labi un noderigi, jā.:)
Atļaušos atgādināt, ka dažas kundzītes labākajos gados vēl nesen nokrāsoja kasti ar rozā krītiņiem un veica ap to rituālas dejas, pieņemu, ka šo kundzīšu kaimiņiem arī būtu šis tas sakāms par tumsonību un maģiju;D
Bet prasme saskatīt skaitliskās izteiksmēs matemātikas formulas un atbilstīgi tām izrēķināt uzdevumus ir ļoti būtiska, lai uzturētu cilvēka intelektu kaut cik funkcionētspējīgā formā.