Es labi atceros savas mammas šausmu stāstus, turklāt stāstītus ar attieksmi "tas nav nekas īpašs - tā notiek ar visām". Gan par to, ka manu brāli viņa savos divdesmit gados dzemdēja lepnā vientulībā, visu pamesta uz galda, piilnīgā nesaprašanā, kas notiek, kas jādara un vai viņa tūlīt nenomirs, gan par to, ka mani viņai diennakti nenesa barot, un neviens no personāla neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt, vai bērns vispār ir dzīvs un kas ar viņu notiek. Brrrr...
Jā, tā tas notika. Mums bērnus nesa tikai barot, un vienreiz sajauca - labi, ka Juniors bija lielākais bērns palātā (un, iespējams, visā slimnīcā), tad mēs uzreiz pamanījām.
esmu lasījusi atmiņas par Staņislavu Leščiņski, kas bija vecmāte Aušvices nometnē, jāsaka kā ir - tā 70-to gadu Maskava ir kaut kādā ziņā daudz necilvēcīgāka.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Toties tas, ko ir piedziivojusi mana mamma pirms 30 gadiem piemaskavaa, nu tas ir, jaa, no shiis seerijas
Brrrr...
Mums bērnus nesa tikai barot, un vienreiz sajauca - labi, ka Juniors bija lielākais bērns palātā (un, iespējams, visā slimnīcā), tad mēs uzreiz pamanījām.