Es labi atceros savas mammas šausmu stāstus, turklāt stāstītus ar attieksmi "tas nav nekas īpašs - tā notiek ar visām". Gan par to, ka manu brāli viņa savos divdesmit gados dzemdēja lepnā vientulībā, visu pamesta uz galda, piilnīgā nesaprašanā, kas notiek, kas jādara un vai viņa tūlīt nenomirs, gan par to, ka mani viņai diennakti nenesa barot, un neviens no personāla neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt, vai bērns vispār ir dzīvs un kas ar viņu notiek. Brrrr...
Jā, tā tas notika. Mums bērnus nesa tikai barot, un vienreiz sajauca - labi, ka Juniors bija lielākais bērns palātā (un, iespējams, visā slimnīcā), tad mēs uzreiz pamanījām.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Brrrr...
Mums bērnus nesa tikai barot, un vienreiz sajauca - labi, ka Juniors bija lielākais bērns palātā (un, iespējams, visā slimnīcā), tad mēs uzreiz pamanījām.