Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar cita starpā man acu priekšā gadījās kāda krievu avīze (laikam "Vesti"), kurā izlasīju rakstiņu par t.s. "Jeruzalemes sindromu" - psihozi, kas piemetas emocionāliem tūristiem un svētceļniekiem, kuri pēc ilgtum ilgas ilgošanās nonākuši augšminētajā pilsētā un ieblenzuši Kristus kapā vai piedūrušies Raudu mūrim. Pār viņiem strauji nākot apskaidrība, uzplaukst spēja runāt mēlēs, viņos iemiesojas Jaunās vai Vecās Derības personāži, liekot sludināt diženas patiesības, taču pēc trim dienām vietējā slimnīcā viss atkal pāriet, atstājot vien vieglu kaunu vai attiecīgā perioda amnēziju. Kaite nesaudzē jūdus un visu tautību kristiešus, taču musulmaņi pret to esot imūni.
Savukārt Florencē mēdzot nojukt amerikāņi un skandināvi, kuru nervu sistēma nespēj pārciest estētiskā pārdzīvojuma spriedzi. Katarse liekot viņiem sabrukt Botičelli Venēras vai Mikelandželo Davida priekšā. Tie ir daudz retāki gadījumi, tomēr daži itāļu psihiatri runājot par Florences sindromu.
Taču Parīzē psihoze ķerot vien dažus labilus japāņus. Nebija aprakstīts, ko viņi dara.