Izpētīju kartē 10 km trasi, sadomājos, ka nespēšu to noskriet arī divās stundās, apraudājos un apēdu speķmaizi.
Kaut kad ļoti sen jau biju izdomājusi, ka man ir pilnīgi vienaldzīgi, cik lēni un tizli es skrienu, un ka, pat finišēdama pēdējā starp savas vecumgrupas sievietēm, es tomēr esmu kustīgāka par daudziem jo daudziem cilvēkiem, kuri neskrien nemaz un kuriem arī 5 km nosoļošana šķiet grūta.
Un tomēr ir sācies Lielais Drudzis. Pavisam nopietni.
Kaut kad ļoti sen jau biju izdomājusi, ka man ir pilnīgi vienaldzīgi, cik lēni un tizli es skrienu, un ka, pat finišēdama pēdējā starp savas vecumgrupas sievietēm, es tomēr esmu kustīgāka par daudziem jo daudziem cilvēkiem, kuri neskrien nemaz un kuriem arī 5 km nosoļošana šķiet grūta.
Un tomēr ir sācies Lielais Drudzis. Pavisam nopietni.
Un galu galā, galvenais taču ir piedalīties!
(Starp citu, visu šo laiku, kā tiek pieminēts maratons - es iedomājos Tevi. Un man skauž, skauž skauž par skrējējiem! Kad es vispār pie kādas sportošanas tikšu...)
Klau, bet manā skrienamlietu bībelē "Skriešana sievietēm" ir visādi uzmundrinoši piemēri arī skriešanai tieši Tavā situācijā. Ja bērns ir mierīgs un guļ vairākas stundas no vietas, tad šo laiku siltajā gadalaikā var izmantot. Kaut vai manā tradicionālajā skrienamplacī - noliek ratiņus pavēnī un katrā aplī apskatās, vai sīcis netaisās uz mošanos.:)
jāskrien ar ratiņiem kopā :D
Bet es vasarā, kad pie jūras būšu un būs vairāki pieskatītāji.
Nav nekāda Lielā Drudža, nav :))
kaut gan mazie dienvideiropieši vienmēr brīnās, ko tie latvieši mēdz staigāt tik šausmīgus gargabalus - veselas 10 minūtes kājām!