Mana dārgā Rosalita. Atceroties Tavu trūcīgo izglītību, nebrīnos, ka vēstījums ir tik īss. Taču es, tikai es viens zinu, kādas jūtu dzīles un patiesa eksaltācija slēpjas aiz šiem skopajiem teikumiem. Un es novērtēju Tavas jūtas, lai gan skatoties uz manu rīcību, to vis nepateiksi. Zini, dārgā - es tevi mīlu joprojām. Kaut gan varbūt atgriezīšos tikai pēc dažiem gadiem, jo esmu apprecējies ar kādu bagātu, agresīvu dāmu gados, taču tas neko - dzirdi - ITIN NEKO nenozīmē! Es joprojām katru dienu atceros mūsu fazendu, Tavus nemākulīgos mēģinājumus rakstīt man mīlestības vestules pašā karstākajā cukurniedru vākšanas sezonā, un īpaši Tavu dziļo dekoltē, vai pareizāk sakot, saplīsušo kleitu, kas tik jauki plandīja, kamēr tu grauzi zīmuli, sēžot uz cukurniedru kūļa. Dārgā Rosalita, varbūt tev liksies, ka tas ir par daudz prasīts, bet es gribu, lai Tu mani turpini gaidīt. Galvenokārt tādēļ, ka es tevi mīlu līdz manas kristālskaidrās un vīrišķīgi drosmīgās sirds dziļumiem. Taču arī tādēļ, ka izskatās - vecā dāma varētu drīzumā atstāt mūsu pavēso laulības gultu un doties viņsaulē, atstājot man (un līdz ar to arī Tev, mana vienīgā)nedaudz naudas, ko jauki notriekt kopīgās izklaidēs. Iespējams, es pat varētu Tev dot iespēju pierādīt sevi biznesā. Pieredze rāda, ka vienkāršām, bet skaistām meitenēm tas padodas visai labi, kaut arī prasa no viņām zināmus upurus. Tātad, mana vienīgā, brīnumjaukā un skaistā, uzticamā Rosalita - visu svēto un manas sen mirušās mātes vārdā es Tevi ludzu - paliec mana! Vēl mazliet pacieties, neatdod savu sirdi citam - kādam gados jaunam, bet dumjam un nabadzīgam nelietim, kas Tevi tikai izmantos un pametīs. Atceries, ka es domāju par Tevi dienu un nakti - īpaši jau naktīs, kad raugos manas laulātās kundzes grumbām izvagotajā sejā un lieko zobu komplektā uz galda. Tādos brīžos tik spilgti nāk atmiņā Tavs skaisti iedegušais augums turpat uz jau pieminētā cukurniedru kūļa, tikai vairs ne ar zīmuli mutē. Dārgā, es ticu Tev un paļaujos uz tavu šķīsto, nesamaitāto dvēseli - Tu mani nepievilsi. Gaidi vēsti no manis! Skūpstu un glāstu - Tavs vienīgais un mūžīgi uzticīgais Hosē Ignasio.
Rosalita, gandrīz piemirsu, un piemetinu tagad, kad vēstnesis jau sēž nepacietīgā rumaka sedlos - par to bērnu, ko Tu audzinot, un kurš it kā esot mans.. Protams, ka tas nav iespējams, jo Tu taču atceries, cik šķīstas bija mūsu dienas un sevišķi naktis. Un ja ļaunas mēles mēģinās Tev iestāstīt, ka tieši šādā veidā tiek pie bērniem, netici viņiem. Viņi ir skaudīgi un nenovīdīgi. Es ticu, ka šis bērns ir no debesīm, vai vismaz no tās puses, un Tev, kā jau sievietei, ir jāuzņemas atbildība par to, ko dievs Tev devis. Taču arī ar to visu es joprojām esmu gatavs Tevi mīlēt. Protams, ja aicināšu Tevi šurp (un šī diena, neapšaubāmi pienāks), mazais eņģeļu vēstnesis būs jāatstāj kādā pansijā vai tamlīdzīgi, bet mūsu mīlošās sirdis būs tik ļoti pārņemtas ar atkalsatikšanos, ka Tu to nemaz nemanīsi. Dārgā, un lūdzu - nekādā gadījumā nenogriez savu garo, skaisto bizi! Virpinot pirkstos manas kundzes plānās, sirmās šķipsnas, es bieži to atceros.. Vēlreiz skūpstu - vienmēr Tavs Ignasio...
Sirdsmīļotā Izaura! Ļaudis runā, ka Tu esot mēģinājusi izdarīt pašnāvību manis dēļ - jo es it kā esot Tevi aizmirsis?! Kā gan es varētu aizmirst Tevi, Tavus sarkanbrūnos, viļņainos matus izplūstam pāri manam mežģīņu spilvenam ar stūrīti izšūto Alvaresu dzimtas ģerboni.. Man bija ārkārtīgi skumji to dzirdēt. Un kaut gan es vēlētos kaut nedaudz segt Tavus izdevumus par ārstēšanos psihiatriskajā klīnikā, tomēr nolēmu nepiedāvāt naudu, tādējādi riskējot aizskart Tavu jaunavīgo lepnumu. Taču man neliek miera Tavu bēdu iemesls - cik saprotu, Tu biji vīlusies, ka pēc mūsu jauki pavadītā mēneša nebiju atgriezies Tev pakaļ un lūdzis Tavu roku? Nu saki, dārgā, kurā mirklī ko tādu biju solījis? Vai tad, kad pastaigājāmies pa mana īpašuma skaistajiem dārziem un maigi laiskojāmies manā baseinā, es biju zvērējis Tevi pracēt? Nekā tamlīdzīga. Es negribu sāpināt Tavu jau tā daudzcietuušo sirdi, taču es nebūtu varējis ņemt Tevi par sievu, pat ja gribētu! Un es, saprotams, gribēju! Bet tā kā mana dzimta bija nonākusi neapskaužamā finansiālā stāvoklī, man pretēji savai gribai nācās precēt veco De Karakasas kundzi, kas maitā manu dzīvi ar katru dienu aizvien vairāk. Es esmu kļuvis par briesmīgu, nelabvēlīgu apstākļu upuri. Diemžēl tas ir skāris arī Tevi, mīļā Izaura, bet dodu savu godavārdu - ja vien, JA VIEN es būtu varējis rīkoties klausot savai sirdsbalsij, Tu jau gulētu manās skavās mūsu kopīgajā laulības gultā. Taču liktenis izlēma mūsu vietā, un es ik dienas klausos kašķīgas vecenes vaimanas, kamēr Tu, mana tālā, neaizsniedzamā mīļotā, dusi klīnikas palātā, piesieta pie savas gultas. Varu vien vēlreiz apliecināt - es nekad neaizmirsīšu ne Tevi, ne Tavas maigās rokas, ne citas tikpat maigas vietas, un ja liktenis bus labvēlīgs un ārsti ļaus Tev atstāt to šausmīgo vietu, dod man ziņu. Kaut slepus, kaut pretēji visu gribai, mēs tad atkal varēsim satikties.. Vienmēr gaidot mūžīgi mīlot Tavs neaizmirstamais H.I.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
VĒSTULE R.
Atceroties Tavu trūcīgo izglītību, nebrīnos, ka vēstījums ir tik īss. Taču es, tikai es viens zinu, kādas jūtu dzīles un patiesa eksaltācija slēpjas aiz šiem skopajiem teikumiem. Un es novērtēju Tavas jūtas, lai gan skatoties uz manu rīcību, to vis nepateiksi.
Zini, dārgā - es tevi mīlu joprojām. Kaut gan varbūt atgriezīšos tikai pēc dažiem gadiem, jo esmu apprecējies ar kādu bagātu, agresīvu dāmu gados, taču tas neko - dzirdi - ITIN NEKO nenozīmē! Es joprojām katru dienu atceros mūsu fazendu, Tavus nemākulīgos mēģinājumus rakstīt man mīlestības vestules pašā karstākajā cukurniedru vākšanas sezonā, un īpaši Tavu dziļo dekoltē, vai pareizāk sakot, saplīsušo kleitu, kas tik jauki plandīja, kamēr tu grauzi zīmuli, sēžot uz cukurniedru kūļa.
Dārgā Rosalita, varbūt tev liksies, ka tas ir par daudz prasīts, bet es gribu, lai Tu mani turpini gaidīt. Galvenokārt tādēļ, ka es tevi mīlu līdz manas kristālskaidrās un vīrišķīgi drosmīgās sirds dziļumiem. Taču arī tādēļ, ka izskatās - vecā dāma varētu drīzumā atstāt mūsu pavēso laulības gultu un doties viņsaulē, atstājot man (un līdz ar to arī Tev, mana vienīgā)nedaudz naudas, ko jauki notriekt kopīgās izklaidēs. Iespējams, es pat varētu Tev dot iespēju pierādīt sevi biznesā. Pieredze rāda, ka vienkāršām, bet skaistām meitenēm tas padodas visai labi, kaut arī prasa no viņām zināmus upurus.
Tātad, mana vienīgā, brīnumjaukā un skaistā, uzticamā Rosalita - visu svēto un manas sen mirušās mātes vārdā es Tevi ludzu - paliec mana! Vēl mazliet pacieties, neatdod savu sirdi citam - kādam gados jaunam, bet dumjam un nabadzīgam nelietim, kas Tevi tikai izmantos un pametīs. Atceries, ka es domāju par Tevi dienu un nakti - īpaši jau naktīs, kad raugos manas laulātās kundzes grumbām izvagotajā sejā un lieko zobu komplektā uz galda. Tādos brīžos tik spilgti nāk atmiņā Tavs skaisti iedegušais augums turpat uz jau pieminētā cukurniedru kūļa, tikai vairs ne ar zīmuli mutē. Dārgā, es ticu Tev un paļaujos uz tavu šķīsto, nesamaitāto dvēseli - Tu mani nepievilsi.
Gaidi vēsti no manis!
Skūpstu un glāstu -
Tavs vienīgais un mūžīgi uzticīgais
Hosē Ignasio.
Re: VĒSTULE R.
P.S.
Protams, ka tas nav iespējams, jo Tu taču atceries, cik šķīstas bija mūsu dienas un sevišķi naktis. Un ja ļaunas mēles mēģinās Tev iestāstīt, ka tieši šādā veidā tiek pie bērniem, netici viņiem. Viņi ir skaudīgi un nenovīdīgi. Es ticu, ka šis bērns ir no debesīm, vai vismaz no tās puses, un Tev, kā jau sievietei, ir jāuzņemas atbildība par to, ko dievs Tev devis.
Taču arī ar to visu es joprojām esmu gatavs Tevi mīlēt.
Protams, ja aicināšu Tevi šurp (un šī diena, neapšaubāmi pienāks), mazais eņģeļu vēstnesis būs jāatstāj kādā pansijā vai tamlīdzīgi, bet mūsu mīlošās sirdis būs tik ļoti pārņemtas ar atkalsatikšanos, ka Tu to nemaz nemanīsi.
Dārgā, un lūdzu - nekādā gadījumā nenogriez savu garo, skaisto bizi! Virpinot pirkstos manas kundzes plānās, sirmās šķipsnas, es bieži to atceros..
Vēlreiz skūpstu -
vienmēr Tavs
Ignasio...
Re: VĒSTULE R.
Ak, Hosē, Hosē, Hosē Ignasio!!!!!
Ceru, ka sanitārs Tev nolasīs šo skumjo vēstījumu..
Ļaudis runā, ka Tu esot mēģinājusi izdarīt pašnāvību manis dēļ - jo es it kā esot Tevi aizmirsis?! Kā gan es varētu aizmirst Tevi, Tavus sarkanbrūnos, viļņainos matus izplūstam pāri manam mežģīņu spilvenam ar stūrīti izšūto Alvaresu dzimtas ģerboni.. Man bija ārkārtīgi skumji to dzirdēt.
Un kaut gan es vēlētos kaut nedaudz segt Tavus izdevumus par ārstēšanos psihiatriskajā klīnikā, tomēr nolēmu nepiedāvāt naudu, tādējādi riskējot aizskart Tavu jaunavīgo lepnumu.
Taču man neliek miera Tavu bēdu iemesls - cik saprotu, Tu biji vīlusies, ka pēc mūsu jauki pavadītā mēneša nebiju atgriezies Tev pakaļ un lūdzis Tavu roku? Nu saki, dārgā, kurā mirklī ko tādu biju solījis? Vai tad, kad pastaigājāmies pa mana īpašuma skaistajiem dārziem un maigi laiskojāmies manā baseinā, es biju zvērējis Tevi pracēt? Nekā tamlīdzīga. Es negribu sāpināt Tavu jau tā daudzcietuušo sirdi, taču es nebūtu varējis ņemt Tevi par sievu, pat ja gribētu! Un es, saprotams, gribēju! Bet tā kā mana dzimta bija nonākusi neapskaužamā finansiālā stāvoklī, man pretēji savai gribai nācās precēt veco De Karakasas kundzi, kas maitā manu dzīvi ar katru dienu aizvien vairāk. Es esmu kļuvis par briesmīgu, nelabvēlīgu apstākļu upuri.
Diemžēl tas ir skāris arī Tevi, mīļā Izaura, bet dodu savu godavārdu - ja vien, JA VIEN es būtu varējis rīkoties klausot savai sirdsbalsij, Tu jau gulētu manās skavās mūsu kopīgajā laulības gultā. Taču liktenis izlēma mūsu vietā, un es ik dienas klausos kašķīgas vecenes vaimanas, kamēr Tu, mana tālā, neaizsniedzamā mīļotā, dusi klīnikas palātā, piesieta pie savas gultas.
Varu vien vēlreiz apliecināt - es nekad neaizmirsīšu ne Tevi, ne Tavas maigās rokas, ne citas tikpat maigas vietas, un ja liktenis bus labvēlīgs un ārsti ļaus Tev atstāt to šausmīgo vietu, dod man ziņu. Kaut slepus, kaut pretēji visu gribai, mēs tad atkal varēsim satikties..
Vienmēr gaidot
mūžīgi mīlot
Tavs neaizmirstamais
H.I.