Ceru, ka sanitārs Tev nolasīs šo skumjo vēstījumu..
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Sirdsmīļotā Izaura!
Ļaudis runā, ka Tu esot mēģinājusi izdarīt pašnāvību manis dēļ - jo es it kā esot Tevi aizmirsis?! Kā gan es varētu aizmirst Tevi, Tavus sarkanbrūnos, viļņainos matus izplūstam pāri manam mežģīņu spilvenam ar stūrīti izšūto Alvaresu dzimtas ģerboni.. Man bija ārkārtīgi skumji to dzirdēt.
Un kaut gan es vēlētos kaut nedaudz segt Tavus izdevumus par ārstēšanos psihiatriskajā klīnikā, tomēr nolēmu nepiedāvāt naudu, tādējādi riskējot aizskart Tavu jaunavīgo lepnumu.
Taču man neliek miera Tavu bēdu iemesls - cik saprotu, Tu biji vīlusies, ka pēc mūsu jauki pavadītā mēneša nebiju atgriezies Tev pakaļ un lūdzis Tavu roku? Nu saki, dārgā, kurā mirklī ko tādu biju solījis? Vai tad, kad pastaigājāmies pa mana īpašuma skaistajiem dārziem un maigi laiskojāmies manā baseinā, es biju zvērējis Tevi pracēt? Nekā tamlīdzīga. Es negribu sāpināt Tavu jau tā daudzcietuušo sirdi, taču es nebūtu varējis ņemt Tevi par sievu, pat ja gribētu! Un es, saprotams, gribēju! Bet tā kā mana dzimta bija nonākusi neapskaužamā finansiālā stāvoklī, man pretēji savai gribai nācās precēt veco De Karakasas kundzi, kas maitā manu dzīvi ar katru dienu aizvien vairāk. Es esmu kļuvis par briesmīgu, nelabvēlīgu apstākļu upuri.
Diemžēl tas ir skāris arī Tevi, mīļā Izaura, bet dodu savu godavārdu - ja vien, JA VIEN es būtu varējis rīkoties klausot savai sirdsbalsij, Tu jau gulētu manās skavās mūsu kopīgajā laulības gultā. Taču liktenis izlēma mūsu vietā, un es ik dienas klausos kašķīgas vecenes vaimanas, kamēr Tu, mana tālā, neaizsniedzamā mīļotā, dusi klīnikas palātā, piesieta pie savas gultas.
Varu vien vēlreiz apliecināt - es nekad neaizmirsīšu ne Tevi, ne Tavas maigās rokas, ne citas tikpat maigas vietas, un ja liktenis bus labvēlīgs un ārsti ļaus Tev atstāt to šausmīgo vietu, dod man ziņu. Kaut slepus, kaut pretēji visu gribai, mēs tad atkal varēsim satikties..
Vienmēr gaidot
mūžīgi mīlot
Tavs neaizmirstamais
H.I.
Ļaudis runā, ka Tu esot mēģinājusi izdarīt pašnāvību manis dēļ - jo es it kā esot Tevi aizmirsis?! Kā gan es varētu aizmirst Tevi, Tavus sarkanbrūnos, viļņainos matus izplūstam pāri manam mežģīņu spilvenam ar stūrīti izšūto Alvaresu dzimtas ģerboni.. Man bija ārkārtīgi skumji to dzirdēt.
Un kaut gan es vēlētos kaut nedaudz segt Tavus izdevumus par ārstēšanos psihiatriskajā klīnikā, tomēr nolēmu nepiedāvāt naudu, tādējādi riskējot aizskart Tavu jaunavīgo lepnumu.
Taču man neliek miera Tavu bēdu iemesls - cik saprotu, Tu biji vīlusies, ka pēc mūsu jauki pavadītā mēneša nebiju atgriezies Tev pakaļ un lūdzis Tavu roku? Nu saki, dārgā, kurā mirklī ko tādu biju solījis? Vai tad, kad pastaigājāmies pa mana īpašuma skaistajiem dārziem un maigi laiskojāmies manā baseinā, es biju zvērējis Tevi pracēt? Nekā tamlīdzīga. Es negribu sāpināt Tavu jau tā daudzcietuušo sirdi, taču es nebūtu varējis ņemt Tevi par sievu, pat ja gribētu! Un es, saprotams, gribēju! Bet tā kā mana dzimta bija nonākusi neapskaužamā finansiālā stāvoklī, man pretēji savai gribai nācās precēt veco De Karakasas kundzi, kas maitā manu dzīvi ar katru dienu aizvien vairāk. Es esmu kļuvis par briesmīgu, nelabvēlīgu apstākļu upuri.
Diemžēl tas ir skāris arī Tevi, mīļā Izaura, bet dodu savu godavārdu - ja vien, JA VIEN es būtu varējis rīkoties klausot savai sirdsbalsij, Tu jau gulētu manās skavās mūsu kopīgajā laulības gultā. Taču liktenis izlēma mūsu vietā, un es ik dienas klausos kašķīgas vecenes vaimanas, kamēr Tu, mana tālā, neaizsniedzamā mīļotā, dusi klīnikas palātā, piesieta pie savas gultas.
Varu vien vēlreiz apliecināt - es nekad neaizmirsīšu ne Tevi, ne Tavas maigās rokas, ne citas tikpat maigas vietas, un ja liktenis bus labvēlīgs un ārsti ļaus Tev atstāt to šausmīgo vietu, dod man ziņu. Kaut slepus, kaut pretēji visu gribai, mēs tad atkal varēsim satikties..
Vienmēr gaidot
mūžīgi mīlot
Tavs neaizmirstamais
H.I.