Kurvjzieža kontemplācijas

Rosalita, gandrīz piemirsu, un piemetinu tagad, kad vēstnesis jau sēž nepacietīgā rumaka sedlos - par to bērnu, ko Tu audzinot, un kurš it kā esot mans..
Protams, ka tas nav iespējams, jo Tu taču atceries, cik šķīstas bija mūsu dienas un sevišķi naktis. Un ja ļaunas mēles mēģinās Tev iestāstīt, ka tieši šādā veidā tiek pie bērniem, netici viņiem. Viņi ir skaudīgi un nenovīdīgi. Es ticu, ka šis bērns ir no debesīm, vai vismaz no tās puses, un Tev, kā jau sievietei, ir jāuzņemas atbildība par to, ko dievs Tev devis.
Taču arī ar to visu es joprojām esmu gatavs Tevi mīlēt.
Protams, ja aicināšu Tevi šurp (un šī diena, neapšaubāmi pienāks), mazais eņģeļu vēstnesis būs jāatstāj kādā pansijā vai tamlīdzīgi, bet mūsu mīlošās sirdis būs tik ļoti pārņemtas ar atkalsatikšanos, ka Tu to nemaz nemanīsi.
Dārgā, un lūdzu - nekādā gadījumā nenogriez savu garo, skaisto bizi! Virpinot pirkstos manas kundzes plānās, sirmās šķipsnas, es bieži to atceros..
Vēlreiz skūpstu -
vienmēr Tavs
Ignasio...