VĒSTULE R.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mana dārgā Rosalita.
Atceroties Tavu trūcīgo izglītību, nebrīnos, ka vēstījums ir tik īss. Taču es, tikai es viens zinu, kādas jūtu dzīles un patiesa eksaltācija slēpjas aiz šiem skopajiem teikumiem. Un es novērtēju Tavas jūtas, lai gan skatoties uz manu rīcību, to vis nepateiksi.
Zini, dārgā - es tevi mīlu joprojām. Kaut gan varbūt atgriezīšos tikai pēc dažiem gadiem, jo esmu apprecējies ar kādu bagātu, agresīvu dāmu gados, taču tas neko - dzirdi - ITIN NEKO nenozīmē! Es joprojām katru dienu atceros mūsu fazendu, Tavus nemākulīgos mēģinājumus rakstīt man mīlestības vestules pašā karstākajā cukurniedru vākšanas sezonā, un īpaši Tavu dziļo dekoltē, vai pareizāk sakot, saplīsušo kleitu, kas tik jauki plandīja, kamēr tu grauzi zīmuli, sēžot uz cukurniedru kūļa.
Dārgā Rosalita, varbūt tev liksies, ka tas ir par daudz prasīts, bet es gribu, lai Tu mani turpini gaidīt. Galvenokārt tādēļ, ka es tevi mīlu līdz manas kristālskaidrās un vīrišķīgi drosmīgās sirds dziļumiem. Taču arī tādēļ, ka izskatās - vecā dāma varētu drīzumā atstāt mūsu pavēso laulības gultu un doties viņsaulē, atstājot man (un līdz ar to arī Tev, mana vienīgā)nedaudz naudas, ko jauki notriekt kopīgās izklaidēs. Iespējams, es pat varētu Tev dot iespēju pierādīt sevi biznesā. Pieredze rāda, ka vienkāršām, bet skaistām meitenēm tas padodas visai labi, kaut arī prasa no viņām zināmus upurus.
Tātad, mana vienīgā, brīnumjaukā un skaistā, uzticamā Rosalita - visu svēto un manas sen mirušās mātes vārdā es Tevi ludzu - paliec mana! Vēl mazliet pacieties, neatdod savu sirdi citam - kādam gados jaunam, bet dumjam un nabadzīgam nelietim, kas Tevi tikai izmantos un pametīs. Atceries, ka es domāju par Tevi dienu un nakti - īpaši jau naktīs, kad raugos manas laulātās kundzes grumbām izvagotajā sejā un lieko zobu komplektā uz galda. Tādos brīžos tik spilgti nāk atmiņā Tavs skaisti iedegušais augums turpat uz jau pieminētā cukurniedru kūļa, tikai vairs ne ar zīmuli mutē. Dārgā, es ticu Tev un paļaujos uz tavu šķīsto, nesamaitāto dvēseli - Tu mani nepievilsi.
Gaidi vēsti no manis!
Skūpstu un glāstu -
Tavs vienīgais un mūžīgi uzticīgais
Hosē Ignasio.
Atceroties Tavu trūcīgo izglītību, nebrīnos, ka vēstījums ir tik īss. Taču es, tikai es viens zinu, kādas jūtu dzīles un patiesa eksaltācija slēpjas aiz šiem skopajiem teikumiem. Un es novērtēju Tavas jūtas, lai gan skatoties uz manu rīcību, to vis nepateiksi.
Zini, dārgā - es tevi mīlu joprojām. Kaut gan varbūt atgriezīšos tikai pēc dažiem gadiem, jo esmu apprecējies ar kādu bagātu, agresīvu dāmu gados, taču tas neko - dzirdi - ITIN NEKO nenozīmē! Es joprojām katru dienu atceros mūsu fazendu, Tavus nemākulīgos mēģinājumus rakstīt man mīlestības vestules pašā karstākajā cukurniedru vākšanas sezonā, un īpaši Tavu dziļo dekoltē, vai pareizāk sakot, saplīsušo kleitu, kas tik jauki plandīja, kamēr tu grauzi zīmuli, sēžot uz cukurniedru kūļa.
Dārgā Rosalita, varbūt tev liksies, ka tas ir par daudz prasīts, bet es gribu, lai Tu mani turpini gaidīt. Galvenokārt tādēļ, ka es tevi mīlu līdz manas kristālskaidrās un vīrišķīgi drosmīgās sirds dziļumiem. Taču arī tādēļ, ka izskatās - vecā dāma varētu drīzumā atstāt mūsu pavēso laulības gultu un doties viņsaulē, atstājot man (un līdz ar to arī Tev, mana vienīgā)nedaudz naudas, ko jauki notriekt kopīgās izklaidēs. Iespējams, es pat varētu Tev dot iespēju pierādīt sevi biznesā. Pieredze rāda, ka vienkāršām, bet skaistām meitenēm tas padodas visai labi, kaut arī prasa no viņām zināmus upurus.
Tātad, mana vienīgā, brīnumjaukā un skaistā, uzticamā Rosalita - visu svēto un manas sen mirušās mātes vārdā es Tevi ludzu - paliec mana! Vēl mazliet pacieties, neatdod savu sirdi citam - kādam gados jaunam, bet dumjam un nabadzīgam nelietim, kas Tevi tikai izmantos un pametīs. Atceries, ka es domāju par Tevi dienu un nakti - īpaši jau naktīs, kad raugos manas laulātās kundzes grumbām izvagotajā sejā un lieko zobu komplektā uz galda. Tādos brīžos tik spilgti nāk atmiņā Tavs skaisti iedegušais augums turpat uz jau pieminētā cukurniedru kūļa, tikai vairs ne ar zīmuli mutē. Dārgā, es ticu Tev un paļaujos uz tavu šķīsto, nesamaitāto dvēseli - Tu mani nepievilsi.
Gaidi vēsti no manis!
Skūpstu un glāstu -
Tavs vienīgais un mūžīgi uzticīgais
Hosē Ignasio.