Odu Kaupre

Vakar.

- AK4 tagad nevienam nav vajadzīgs.
Tas tika pateikts bezemocionālā un ļoti striktā tonī, sejā nepakustējās neviens vaibsts.
- AK4 ir tas pats, kas G3 - arī tas mūsu armijā nerod pilnīgi nekādu pielietojumu. Mācīja mums izjaukt / salikt to verķi 10 minūtēs. Tas rezultējās ar nagu traumām meitenēm un pseidogarīgām traumām mužikiem. Beigu beigās ieroci nolēma no aprites izņemt.
Dzelzs disciplīna mājās, dzelzs disciplīna skolā (dienestā), dzelzs disciplīna kopjot sevi, ķemmējot nagus, krāsojot acis, lūpas utt. Tad vēl 7 svešvalodas, respektabls armijnieka tituls... Tikai 17 gadi!

Nokavēju screamo iekš DEPO. Bet dzirdēju kaut ko tamlīdzīgu (es tikai tā jaušu, ka tas varētu būt kaut kas līdzīgs) no Liepājas. Vēlāk aizklīdu līdz kaut kādai zaķu ballei studentu klubā, tur jutos ļoti svešs, sāku tērzēt ar apkārt esošajiem, sajutos labāk, padejoju, pasmējos. Ha ha ha.

Haoss manā galvā un līdz ar to visapkārt. Ne līdz galam iegūti bet vēl gūstami jauni iespaidi gaida kādu brīdi mieru un sistemātiskas darbības, kas apstrādātu tos un izliktu savdabīgā formā uz āru. Varbūt izklausās sarežģīti, bet man pavisam vienkārši ir garlaicīgi un ļoti gribas, lai būtu interesantāk.

Un vispār esmu sapiņķerējies savās emocijās tiktāl, ka ticība realitei sāk atkāpties uzmācīgu, varbūt pat neiespējamu, bet katrā ziņā ne nereālu vēlmju priekšā.

Izskatās, ka šorīt atkal būs silts un saulains pavasara rīts, kas tiks aizvadīts ne 100% priecīgā un svaigā noskaņojumā.

Arī pazīmēju. Šajā ziņā viss normāli. Tikai ar saimniecības vešanu kārtībā ne pārāk steidzos - tas slikti. Nerakstīšu neko kādu brīdi - ķīlēšu.

Sajūtas diezgan sirreālas pēdējās nedēļās. Sapņi mijas ar realitāti. Dažbrīd zinu, kas neparedzēts gadīsies pēc brīža, kādus cilvēkus nejauši satikšu uz ielas tuvākās stundas laikā, un tādā garā.



Man traucē mana kāre uzņemties pārāk daudz lietas vienlaicīgi. Glābiet!

Mmm - man draugos ir 3 slepenie pielūdzēji. Tas patiešām liek justies labi. :)

Kreatīvā mierīguma un dvēseliskā ultrakomforta sajūta sāk pāriet. Dreb iekšas un atkal gribas kaut ko megadarīt. Domājam, darbojamies... Šodien gribēju iegādāties koka modeli, ar mežģāmajām ekstremitātēm, bet visur, kur tāds bija pieejams, pārliecinājos, ka tas nav nemaz tik foršs, cik biju iedomājies. Plastilīns labāks. Un vispār - dzīvs cilvēks + aizplakstiņu ainas = vislabāk.

Un vēl - naktī uzņēmu pavairāk informācijas par Apple jauno iphone. Man tādu vajag un man tāds būs, neskatoties uz to, ka nupat iegādājos jaunu Motorola L7. Arī mega, bet vairs nē, pēc tam, kad ieraudzīju reinventēto telefonu...

Beidzot atradu vietu, kur melnie Faber Castell PITT flomasteri nav izbeigušies (kur, neteikšu, savādāk aizies visu izpirks atkal). Tiku pie pieciem svaigiem + pelēko toņu megakomplekta. Jāatgūst miegs, un ballīte varēs sākties...

Aj - un vispār tik daudz kā forša visapkārt!

Beidzot ir tas brīdis, kad varu vismaz 70% sakoncentrēties uz savu darbu nobeigšanu. Netraucējiet mani kādas pāris nedēļas. Lūdzu. Jūs ļoti labi varat bez manis kādu brītiņu iztikt. Pēc tam jums pašiem būs labāk, jo būšu priecīgāks, labsirdīgāks, izdarīgāks, rūpīgāks, un visādā citādā ziņā labāks. :)

Jā - man ir jaunas bildes, ko rādīt. Un vispār man iepatikās grafiti ģēlas (aprobotoju sienu iekš VIDE*2 un tādā garā). Sen jau tā kā interesē, bet nebija sanācis piešaut roku. Ir vajadzīga nedaudz veiklība, lai apietos ar pūšamajiem. Ir vairākas vietas netālu no mājām, kas tā vien brēc pēc dailes.

Tā nu es te sēžu pie galda zem kura mitinās 1, uz - 2 superdatori, viens glaimīgi skandina man ausīs Stīva Reiha "In the Catacombs", otrs kalpo par interfeisu manai patiešām dārgajai, bet drīzu galu gaidošajai interneta dienasgrāmatai. Trešais - tas, kurš zem galda, pacietīgi gaida savu kārtu. Paredzēts eksperimentiem, kuri varētu notikt brīvbrīžos, bet sanācis ir tā, ka brīvbrīžus tagad patīkamāk ir izmantot lasot sarkanajā vākā ietērpto grāmatu, klaiņojot, ciemojoties un zīmējot.

Šonakt sapņoju par kaut kādu ūķi, kur pavadīju mīņājoties diezgan ilgu laiku (man kāds vai kaut kas bija jāgaida). Rezultātā tur strādājošais pārdevējs izdomāja mani iepriecināt un nopārdeva 6 paaudzes i-pod par puscenu. Klaigāju pa visu veikalu, ka man tas beidzot ir, un ka uz šitā verķa var uzlikt Linux un tādā garā.

Šorīt iekš visiem zināmā oranžā portālā draugiem.lv, uz mana akounta elektroniskā pasta kastīti atnāca ļoti aizgrābjoša vēstule ar subjektu "atradumi":
"sveicinaats. mana sirdsapzinja tomeer neljauj buut tik nelietiigai kaa gribeetos. pie manis ir 2 tavi rozhos gleznoti pashportreti. kaa? savaacu, jo vinji bija nolikti pie aaraa metamajiem. gribeetu gan sev vinjus atstaat, bet ja nu. varu atdot."

Uz ko es atbildēju (ziņojums ar subjektu "Re[1]: atradumi"):
"Labais! JRRMV tādejādi vienmēr man paliks sirdī, tajā "gaišākajā" un "siltuma pielietākajā" nostūrī. To viņi gribētu gan.
Es ļoti labprāt uz tiem uzmestu aci. Ja jau esi tos izglābusi, tad domāju, ka vismaz vienu jau nu noteikti tev atstāšu. :) Kur man jābrauc?"

Cilvēki ir forši! Manos plānos ietilpst viena pašportreta iemainīšana pret svaigu zīmējumu, kuru uzzīmēšu tur - ciemos - malkojot tēju. Tagad jau vēl arsenālā parādījušās uzlīmes...

Pēdējais laiks iegādāties UPS. Šāda atskārsme manī radās pēc stundu ilga darba pazaudēšanas šodien, 2006-12-03 16:31:22 GMT+2, dēļ elektrības traucējumiem (izsita korķi). Uz mirkli aptvēru arī to, cik gan bez elektrības būtu skumji...

Tā ir interesanta sajūta, kad pie tevis pienāk meitene un saka: "Sveiks! Es tevi atceros! Tu mani pirms četriem gadiem zīmēji. Un zini ko? - Tu esi vienīgais, kurš mani jebkad ir zīmējis."
Nu neko - uzzīmēju vēl pāris reizes + jauki patērzēju. Te viens no tiem, vakardienas 365x365 "Rū":

Liela bilde

Vēl vakar, braucot mājup ar autobusu #12 (vakar ar to sanāca vizināties reizes trīs - diezgan neparasti, jo tas kursē samērā reti, turklāt man tas nebija jāgaida, tas gaidīja mani ierodoties pieturā), galva ieleca gatavs scenārijs. Drīzāk gan režģis, kurš tagad jāpiepilda ar daudz aizraujošiem sīkumiem. To pierakstot, galvā ieleca arī tēma, kas varētu kalpot par pamatu šim un kādai čupiņai turpmāko stāstu.

Turpinot par zīmējumiem... Pēdējās dienās esmu ļoti dāsns. Dāvinu zīmējumus pa labi un pa kreisi. Ja man kāds uz ielas piebikstītu un palūgtu uzzīmē mani, šķiet, es neatteiktu.

Šķiet, ka mitekli nebiju mēzis kādus mēnešus divus... Tad nu šodien to beidzot izdarīju, un nonācu pie secinājuma, ka man vajag garāžu! Tas nozīmē, ka vajag lielus, regulārus ienākumus, lai to varētu netālu no mājām īrēt par Ls 100 mēnesī. Garāža / darbnīca. Forši būtu. Ja tikai tur varētu ievilkt internetu un tur kaut kur netālu būtu sarga būdele. Tad man pietiktu vietas visam. Drīz neatvairāmi nāks virsū gleznotkāre, bet tādiem formātiem, kādi man padomā, miteklī vietas nav. Turklāt tos nebūtu kur novietot. Visi stūri aizsisti! Nepieciešami arī pāris plaukti dokumentiem, skicēm, kompjūteriem... Aj. Pagaidām ir normāli.

Šodienas 365x365 "Aizbiedēšana":

Liela bilde

Kādu pusotru mēnesi neesmu arī skrējis regulāro ikrīta krosu dēļ muguras sāpēm. Bet neskriešana nepalīdz. Šodien vēl uzņēmu šādu tādu informāciju šajā sakarā, un secināju, ka neskrienu es velti. Turklāt uztaisīju ačgārno presīti reizes trīsdesmit, labāk palika. Tas nozīmē, ka drīz atkal tikšu tuvāk pats saviem ideāliem. Viva la kross. :)

Vēl vakar un aizvakar biju uz nenormāli noderīgu semināru. Vajadzēja aizvilkt uz turieni vēl kādus piecus cilvēkus, bet kas neizdarīts, neizdarīts. "Būt nozīmē tikt pamanītam. Kā es kā mākslinieks varu sevi daudz veiksmīgāk pārdot". Tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Saistībā ar ARTLAB Latvijā. Cerams, ka atradīsies pietiekami daudz entuziastu, kas būs gatavi pielikt savu pirkstu šī projekta attīstībai. Viva la ARTLAB.


Zīmējumi iz pēdējo 4 - 5 dienu piedzīvojumiem:

Šodien uzdāvināju divus ļoti labus zīmējumus. Man bija ļoti grūti no tiem šķirties, tādēļ ceru, ka tas tiek novērtēts. Un tad vēl šampanietis, līdz ar to radusies pārāk liela emocionalitāte, aizdomas, vēlmes, utt. Tas tā nebūtu, ja apkārt būtu cilvēki. Visas iespējas! Uz Asariem! Uz garāžu! Bet rīt arī ir diena, un tās laikā daudz kas jāpaveic. Tā jau ir iekavētas lietas, kurām nebūt jābūt iekavētām. Tad, kad emocijas ir daudz, dažādas un tīras, tad tās ir samērā grūti izslēgt... Rīt būs foršāks zīmējums, jo rīt būs labāka diena. Bez emocijām.

Man vajadzēja šovakar uzzīmēt cilvēku, pie kura ciemojos. Bet es to neizdarīju, jo ļāvu un vēl arvien ļauju vaļu savam neko darīt negribošajam sentimentam. Gribas garāžu un kačku - tā ka nav iespējams komunicēt ar blakus esošajiem, lai vienīgais jēdzīgais, ko varētu darīt būtu apkārt esošo nozīmēšana.

Vajag tikai palasīt vēsturi, ziņas saistībā ar Krieviju pret Gruziju, Krieviju, Vāciju un gāzi, un gribas pēc iespējas ātrāk sapelnīt pāris stabus un bēgt prom.

Šodienas 365x365 "Domaterializācija":

Liela bilde

Pavadīju ļoti jauku vakaru jauku cilvēku sabiedrībā, Lačus picā, Mellužos. Mēs lietojām alkoholu, Miķelis vēl arvien stāstīja par savu lielo bēdu, ik pa brītiņam izgājām svaigā gaisā ievilkt kādu dūmu. Pirmspēdējā no šīm reizēm mums ar 5 sekunžu nokavēšanos pievienojās Staņislavs. "Labvakar, cienītais", es viņam laipni teicu, jo biju ļoti labā noskaņojumā, un cilvēks izskatījās pēc tada, ar kuru varētu būt interesanti parunāt. Es vīlos brīdī, kad viņš man atbildēja ar: "Ko... Tu... Te, tu taču esi puišelis. Neīsto cilvēku atraduši". Tad viņš uzkrītoši ielika zobos cigareti un gaidīja, kad kāds viņam aizmēķēs. Šo brīdi viņš nesagaidīja, tādēļ izvilka savas šķiltavas un sniedza tās mums, lai viņa cigareti aizsmēķētu mēs. Tas nenotika, bet tad šis cilvēks izdarīja vēl neglītāku lietu, ar šķiltavām nobrauca Miķelim pa pazodi. Mēs, saprazdami, ka ar šo onku saulainas sarunas neraisīsies, pagājām nostāk, un turpinājām runāt savā nodabā. Stenijs pienāca klāt vēl vienu reizi, teikdams: "Es... esmu... vēsturnieks! A kas jūs tadi?!". Ignorējām, iegājām iekšā, un ballīte varēja turpināties... Tas nav taisnīgi ka ar tādu nicinājumu skatītās uz jaunāku cilvēku pusi. Galu galā, es neizvēlējos piedzimt 15 gadus velāk kā viņš. Vai varbūt tomēr...

Lūk arī zīmējumi:


Vienu uzdāvināju onkam vārdā Ivars vilcienā, kurš izskatījās tieši tik nīgrs, lai viņu būtu interesanti zīmēt. Viņš sāka runāt, un izrādījās, ka tik nīgrs nemaz nav. Divi zīmējumi palika Lačus picā, iespējams, ka sanāks labs darījums ar šo iestādi. Vispār tur vakar tika runāts par veseliem diviem man tīkamiem darījumiem. Un vēl viens zīmējums palika namā, kurā nakšņojām.

Iepriekšējo dienu 365x365:


Un šodien vecāka gada gājuma cilvēku sejās ļoti labi redzams kaut kas tāds, ko sauc par... Patriotismu?

Šovakar nogāju garām, tur bija tik daudz neredzētu seju, ka knapi atturējos no sava prātīguma attiecībā pret možu rītdienu.
Noskatījos Klimtu. Ja ar stīvo aktierspēli bija domāts izgājušā laikmeta vēsmas un snobiskā inteliģence, tad man tīri labi gāja pie sirds. Death is all around us... Arī tas mani aizkustināja.

Šorīt gribu kļūt par mežsargu.

Vakardienas 365x365:

Liela bilde

Vakar vakarā ilgi klaiņoju pa centrālstaciju domādams par to vai braukt uz Jūrmalu ciemos vai nē. Apsolījis esmu, bet ir nogurums + mazliet stress par kārtējo reizi neprātā sagrābtajiem darbiem, kas jāizdara. Būtu bijis prātīgi izgulēties un tā tālāk, bet es tomēr aizmočīju līdz Asariem, sapirkos alkoholu un pat cigaretes, jo tur, kurp devos veselīgāk, tomēr, ir uzsmēķēt. Vilcienā uzzīmēju foršu 365x365 ar zīmuli, vēlāk, garāžā, vēl dažus zīmējumus ar maniem pēdējās divās nedēļās iecienītajiem flomjiem. Bildes:


Un šodien man ir paģiras. Tās nekad nesanāk ieplānot. Par tām vēl šo to salasījos. Dehidrācijas rezultātā saraujas smadzenes, un galvassāpes rodas no tā, ka pelēkā masa vieglītiņām līp nost no galvaskausa. Jauki.

Šodien redzēju nenormāli stilīgu arābu. Žēl, ka ļāvos paģiru uzdzītajam nogurumam un viņu uzreiz nepiezīmēju. Tad vēl gandrīz sakāvos ar vēl vienu tikpat paģirainu kā es - apmēram 35gadīgu čuvaku. Es sēdēju tramvajā, neskatoties uz to, ka viņš blakus smirdēja, likās ka vienā brīdī viņš aizmirsis par to, ka es neesmu dīvāns. Tad nu, lai neiekultos pārāk lielās nepatikšanās, izlēmu palaist viņu apsēsties - tas tomēr ir labāk nekā būt viņam par sēžamo. Viņš, protams, negribēja izskatīties vārgs manās un apkārt esošo acīs un teica, ka nevajagot, ka nemaz neesot prasījis...

Sniegs, oranžas gaismas, zilas ēnas, mērens vējš vai bezvējš, asas maņas. Tāda ziema man patīk.

Vajag tikai pajautāt! Galvenais skaidri zināt - ko. Un dažreiz ir arī svarīgi - kā. Pārdomas pēc tam, kad tiku pie dažu LV lielāko uzņēmumu stilu grāmatu paraugiem.

Kārtējais 365x365 "Merdge":


Nopirku pelēkos flomasterus - Faber Castel PITT - Tādi kā otas. Nebiju domājis, ka būs tādas grūtības atrast parastu, pelēku flomasteru. Nav nekur! Ir tikai kaut kādi sudrabainie, zeltītie, ar f***`n spīgulīšiem, mirgulīšiem, bet parastu, pelēku, ar plakanu galu nē.

Tramvajskices:


Slinky - īpašais kad-negribas-gadīt-kamēr-ievelkas-tēja padzēriens. 20 ml saldā krējuma, 300 ml karsta ūdens, 3 tējkarotes cukura - gatavs!!!

Pārvietoju 250 GB KING_KONG no ārkastes uz iekškasti. Lai varētu to tur ielikt, nācās atmontēt vienu dzesētājelementu. Kad tas nāca nost, secināju, ka atkal varētu sanākt nelāgas lietas saistībā ar kaut kā nodegšanu kā pirms apmēram gada, kad nodedzināju AMD kautkādutur 800Mhz. Tur kaut kāda ķēpa starp dzesētājelementu un čipu, man nepatika tā puselastīgā sajūta, kad tas verķis nāca nost. Tad nu sabijos. Beigu beigās viss tomēr ir kārtībā. Tomēr baigā ķēpa ar to eksternālo HDD. Tas nozīmē, ka likvidēšu serverkompi un 80GB HOSTTHIS ies uz ārkasti. Katram gadījumam. Būs vairāk telpas istabā, kur plivināties.

Uzšņāpums:


Daži linki:
http://www.plastickid.dk/
http://www.stillontherun.new.fr/

Un tagad dodos meklēt slīpu, pelēku flomasteru... Mājup braukšu tramvajā, un tas nozīmē - kādas piecas skices, ja nebūs pārbāzts.