Odu Kaupre

Tā diena ir klāt! Tā gribēju visu iepriekšējo nedēļu ar spaiņiem gāzt fiziku savā galvā, bet izskatās, ka nostrādāja "pārāk daudz brīvā laika" sindroms un atcerējos par malā noliktām idejām, kuras bija un ir nolemtas turpmākai attīstībai. Līdz ar to laika mazumiņš, ko biju iedomājies veltīt šīm lietām, pārtapa par milzīgu laika astoņkāji, kas aprija fizikai paredzēto dienu skaitu. Lai kā tur būtu, uzskatu, ka esmu atcerējies šo to vērtīgu un šodien gaidāmais mūsu brīnišķīgās valsts centralizētais eksāmens fizikā notiks un sniegs daudz spirdzinošu atklāsmes brīžu tā veikšanas laikā...

Dažkārt sevī iekšā dzirdu kaut kādus smieklus. Tas parasti notiek tajos brīžos, kad secinu, ka esmu pārkāpis kādu savu principu, morāles normu, izdarījis kaut ko pret kāda cita nostāju. Un šie smiekli neliek sadrūmt - nē. Tie ģenerē tādu kā prieku par to, ka ir noticis un notiek tieši tā un ne citādāk. Tie savā ziņā ir arī ironiski smiekli - it kā es skatītos uz sevi no malas un šķelmīgi nosmīkņātu. Aizdomājos par to, kam no manām iekšām es šos smieklus varētu piedēvēt? Vai tā būtu mana patiesā būtība, kāda Nīčes drumsla, Dante, Roterdamas Erasms, varbūt pats nelabais vai, tieši pretēji - ultra-šķīstais gars?

Jocīga tikšanās šodien, kuras ietvaros pa galvu šaudījās domas par greizsirdības māktiem snaiperiem uz kāda no Rīgas ēku jumtiem. Īstajiem snaiperiem! Es jau neko...

Vēl tiku pie Arduino Mega. Tik daudz ieeju un izeju, ka pat nav īsti ideju, ko lai ar tām iesāk. Jāizdomā kaut kas. Varbūt rīt, bet rīt pēdējā diena pirms Fizikas eksāmena, uz kuru pa vienu dienu tāpat nepaspēšu sagatavoties. Kaut kas jau jāpašķirsta būs... Jā - par to pašu elektrību un tad paralēli arī sanāks kaut ko tematisku sameistarot ;D

Patīkami saplānota diena, viss pēc plāna, izstādes atklāšana un patīkama LMA modes skate. Lai arī daudz patīkamu iespaidu, tomēr mani pārņēmusi sajūta, ka kaut ko daru ļoti nepareizi.

Izlasīju Tolstoja "Augšāmcelšanos". Jāsaka, ka tik ļoti ar ideāliem pārblīvēta grāmata man pa rokai gadījās īstajā laikā. Pavisam nejauši to pamanīju grāmatu plauktā un es īsti nesaprotu, kā tā tur nokļuva. Tā tas vienkārši ir, ka tās lietas, kas patiešām ir nepieciešamas, parasti uzrodas it kā no nekurienes. Tā ir ar idejām, cilvēkiem, naudu, atziņām un, protams, lasāmvielu. Tādas lietas. Līdz 17. jūnijam biju domājis pastiprināti mācīties fiziku, bet tas man vēl arvien neizdodas. Viens liels solis fizikas apguves virzienā ir tas, ka grāmata ir izlasīta, bet iespējams traucēklis varētu būt tas, ka šodien, atkal jau pavisam nejauši, grāmatplauktā pamanīju vēl kaut ko. Edgara Pengborna "Triumfa kopu" + "Deiviju". Zinātniskā fantastika. Kaut kas saistībā ar pasauli pēc kodolkara. Labi. Izlasītais liks ievirzīt darbību pareizākās sliedēs. Rīt patīkami saplānota diena.

Šodien pabiju ļoti lepnās biroja telpās un iedomājos sevi tajās strādājam. Lai arī smukas telpas, arī kolektīvs ļoti sakarīgs un pievilcīgs, iedomājoties par to, ka katru dienu man būtu jāpavada tur, neraisīja patīkamas vibrācijas sirds apvidū. Freelance - tā tomēr ir lieta. Bet redzēs. Iespējams man pat ir nepieciešams stingrāks režīms uz kādu laiku. Vispār jau uz to mākslu jāspiež. Rādās gan, ka šeit uz vietas ar labu mākslu var tikai labi zīmēties ne nopelnīt. Tā kā jāšansē uz ārzemēm vien būs...

Aizejiet jel uz Ievas Saulītes personālizstādi "Mūžīgā mīlestība" galerijā "Tasty" Martas ielā 1.

Šodien vēl pabiju Rīgas Mākslas telpā, kur iekārto LMA diplomdarbu izstādi "Krāsa. Forma. Līnija". Izskatās ļoti labi un aicinu aiziet arī uz šo izstādi, kas draud kļūt par ikgadēju pasākumu - tas tikai un vienīgi sildītu manu sirdi. Īstenībā jāsit pa plecu Ivaram Heinrihsonam, kas ieviesis pāris jaunas lietas - studentus mākslas zinātniekus kā recenzentus katram bakalaura un maģistra grāda pretendentam + strādā pie tā, lai šāda diplomdarbu izstāde notiktu katru gadu. Atklāšana 12. jūnijā plkst. 16:00.

Izrādās, ka objekts, kas novietots iepretīm zinātņu akadēmijas ēkai ir keramikas nodaļu nupat beigušas meitenes bakalaura darbs. Pirmo reizi ieraudzīju, domāju studija "Vilks" vai LTV kaut ko sadomājuši...

Lai arī ik pa brītiņam atgādinu sev, ka esmu labs, sekoju cēliem principiem un tādā garā, analizējot savu rīcību sanāk, ka esmu pamatīgs nihilists. Nesmukas lietas īstajos datumos. Vairākas reizes pēc kārtas. ;] Un ne jau tāpēc, ka tas šķistu stilīgi. Tāda būtība, laikam.

Trīs dienas Saulkrastos tiešām nāca par labu. Tikai to mieru, kas iegūts, ir visai vienkārši aiztrenkt, sākot darīt visu tik pat nesistemātiski, cik iepriekš. Lai gan ar visu nesistēmu lietas uz priekšu virzas ātrāk un kvalitatīvāk.

Cērpot dzīvžogu, grimu pārdomās par to, ka māksliniekam nav vajadzīga draudzene, mīļakā vai sieva. Māksliniekam ir vajadzīga asistente. Bet mazliet citādākā izpratnē. Cilvēks, kas mīl mākslinieka darbu. Viņi mīl viens otra darbu, diskutē par to, strādā kopā, iespējams, ka dzīvo kopā un šad tad viens otru izdrāž. Pats mākslinieks asistentei ir asistents. Un vispār - tas viss tikai estētisku apsvērumu dēļ: asistente - tas skan interesantāk, seksīgāk, šarmantāk, varbūt pat glamūrīgāk kā draudzene, sieva, mīļākā, utt.

Vispār ierados Rīgā ātrāk nekā plānots, jo šodien akadēmijā bija paredzēta filmēšana gaidāmās LMA studentu izstādes RMT sakarā. Vēl jānokārto pāris darīšanas, jāaiziet uz pāris izstādes atklāšanām (tai skaitā arī iepriekš minētās), un tad varēšu doties atpakaļ zaļumos, kuru labvēlīgo ietekmi neesmu kārtīgi izbaudījis savus gadus trīs, četrus - iespējams pat vairāk.

Nenormāli orģināla animācijas tehnika: šeit!

Un filmas pēdējā laikā vairs neaizrauj. Ja pirms kāda laiciņa aizrāva kaut kas pārintelektuāls un formā novatorisks, tad šobrīd vairāk interesē pazīmes, kas raksturīgas konkrētajai kultūrai, kas filmu radījusi. Vakar gandrīz līdz beigām noskatījos Little Fish. Man patika oziju akcents un galvenā varone. Tas arī viss!!! Tad vēl Videodrome. Arī to nenoskatījos līdz galam, jo galvenais varonis sāka iepīties pārāk dīvainās situācijās un ar kā arī ap viņu sāka notikt pārāk slimas lietas. Arī situācija, kas attīstījās paralēli filmas skatīšanās procesam savā ziņā diezgan pamatīgi iedragāja ieinteresētību. Kaut gan filmā apslēptā doma (ja tā patiešām bija tā doma) man patika! Jā - arī slimums un neloģiskums fimās vairs kaut kā nepavelk tā kā agrāk. Man patika Linčs, bet kad pēdējoreiz skatījos viņa Eraserhead, uznāca baigās žāvas un sajūta, ka bezjēdzīgi pavadu laiku. Vakar paguvu noskatīties arī Transformers. Noskatījos līdz galam! Es nezinu vai ir labi vai slikti, bet man nenormāli patika! Šobrīd savas attieksmes pret filmām izskaidrojumam izvirzu divas versijas:
- īstās filmas skatos neīstajos brīžos;
- pēdējā gada laikā mana gaume attiecība uz kino ir degradējusies vai tieši otrādi.

Nu luņi mēs latvieši esam. Sūdzamies par valdību, bet kad tiek dota iespēja kaut ko mainīt, neliekamies ne zinis. Jā, labi, likuma grozījumi atcelti, bet tas nenozīmē, ka tie tādi arī paliks.

Viens mazs vilcienzīmējums. Tagad uz Cēsīm pēc rāmjiem.

Otveidīgie flomji ļoti ātri dilst. Pazīmē dienas divas un vissmalkākā līnija, ko var ar instrumentu uzvilkt, paliek trīs reizes biezāka. Vēl arvien gaidu Caligraph Duo. Vēl Valterā un Rapā atradu kaligrāfisko flomju komplektu, bet viņi nav tik ērti. Uztaisīti arī kaut kā ne tā. Vāciņš galīgi ne tur, kur parasti. Ačgārni. Bet šā kā tā veiksmīgs atradums.

Kā man šovakar atkal piedzina pilnas ausis ar to, kāda šeit province un, ka pēc iespējas ātrāk jātinas no šejienes prom. Pacēla pašapziņu par veseliem 50 vai pat visiem 150 procentiem, un tad vēl uzdzina vēlmi nicināt.

Žēl, ka nenofotografēju (gan jau rīt), bet vesels plaukts ar CĒSU EMO izskatās mega. Pašapziņu paceļ par veseliem 250 procentiem, ja vēl salasās par to, ka pirktākais alus LV utt...

Un tas, ka tagad ir savs aliņš nenozīmē, ka man viņš arī ir jādzer. Jā - es ļoti priecājos, utt., bet alu man nepavisam negribās.

Lai raustās krampjos tie, kas neaizgāja uz FINVADERS! Un Huarotron vispār!

Perfume: The Story of a Murderer (2006) - iedvesmojoši. :)

Atkal jau tā diena. Jānostrādā!

Izskatās, ka šodien būs saulaina diena, kas manā gadījumā jāpavada tumšā kambarī taisot visādus banerus un apdeitojot, apdeitojot, apdeitojot.

To gan es nebiju cerējis, bet "Bruņurupuči ņiņzjas" neticami uzlaboja garastāvokli un uzkačāja motivāciju līdz šodien nepieredzētiem augstumiem.

Šī rīta eksperimenti ar barošanas bloku un CDROMu, ko biju paredzējis izjaukt, atstājot tikai motoriņu, beidzās neveiksmīgi, jo atdūros pret atziņu,ka esmu galīgs analfabēts elektronikā. Ne es saprotu kaut ko par barošanas bloka būtību, ne par CDROMiem, ne par to, kā pareizi pievadīt strāvu no viena otram. Vadus saslēdzu, principus nezinu, nestrādāja. Lūk arī motivācija mācīties, bet aparātu, ko gribēju uztaisīt līdz 5dienai, laika piebeigt nepietiks. Aprobežošos ar kaut ko primitīvu un šausmīgi smieklīgu.

Bet šī rīta audio eksperimenti ar dyne:bolic beidzās cerīgi. Domāju to izmantot primitīvo agregātu radīto skaņu filtrēšanai, samplēšanai utt.

Bija paredzēts satikt vienu personu, satiku divas. Bija paredzēts doties pie manīm skatīties lielo da Vinči grāmatu, sarīkojām braucienu ar vilcienu, pastaigu pa mežu un pikniku pludmalē. Gan turp gan atpakaļ braucām ar jauno vilcienu. Elektroniskie pieturpaziņošanas tablo, efektīva skaņa, mīkstie krēsli, velisopēdu novietnes katrā vagonā un bez gala laipnas konduktores. Prieks un laime - tā visu dienu. Piknika nepārspējamākā daļa bija garša - tā bija tik laba, ka pat pirkstus stindzinošās piejūras mijkrēšļa pavasarvēsmas ietekme palika nepamanīta. Un cik ilgi es gaidīju to brīdi, kad ar manīm būs divi gandrīz tikpat zīmētgriboši cilvēki kā es! Braucot mājup ar jauno vilcienu, 90% ceļa viens otru zīmējām. Mazliet pietrūka laika "Zirnekļcilvēkam 3".