Odu Kaupre

Bāc! Kaut ko tik sēcoši depresīvu sen nebiju lasījis! Ģeniāli bezpalīdzīgas beigas! Tas ir tas, ko es vienmēr esmu gaidījis no stāstiem, filmām, utt! Betmens un visi pārējie meni vienmēr uzvar, PowerRangers vienmēr uzvar, miers uzvar, līdzsvars uzvar, bet te - pilnīga bezcerība, smadzeņu nāve! Labais!

Nu bet ja nopietni, pat iedzert vairs negribas.

Bet laikam būs jāmet miers daiļliteratūrai uz kādu laiku un jāpievēršas profesionālajai, tas ir, mākslas, elektronikas, programmēšanas, matemātikas, u.tml. literatūrai. Kaut gan kas zina, ko atradīšu rītdien bibliotēkā nododot grāmatas...

Šonakt sapnī normāli izlaidu ar šosejnieku pa līkumotu meža ceļu / aleju. Ik pa brīdim pārslēdzos no tiešās uz tādu kā attālināto vadību, kur attēls parādījās ar nelielu laika nobīdi, bet skaņa ne. Arī sajūtas bija tā kā uz tā moča tieši tajā brīdī sēžot, bet attēls bija ar nobīdi. Tā kā vajadzēja kaut kā sasvērties uz vienu vai otru pusi nezinot vai neesmu jau nobraucis no ceļa, tomēr sajūta tā braucot bija drošāka nekā vadot moci tieši. Brauciens nebeidzās, bet sapnis beidzās vēl tajā brīdī, kad ķēru reālu kaifu no brauciena.

Bet jā - "Memento" reāli laba grāmata. Daudz gaļas un vitamīnu, ir no kā ģenerēt ilūziju. ;D

Izskatās, ka nupat ir iznācis jauns Ēriha Fromma "Mīlestības mākslas" izdevums. Vajadzēs iegādāt. Reņģe mācīja, ka esot laba grāmata. Turklāt, cik atceros par Frommu un viņa teoriju - man patika.

Vispār jau iespaidiem un idejām bagāta nedēļa, laba nedēļa, neskatoties uz pieaugošu vēlmi atrast kādu, pielipt, bet vēlmes, vajadzības, kritēriji ir citi, ir sarežģītāk, gribas signālu no iekšpuses, ka viss ir konkrēti tieši tā un atpakaļceļa nav, ka jādodas tieši tur pie tā cilvēka un neviena cita. Nu labi, tik daudz emo nebija paredzēts.

Labas lietas izdarītas - iesniegti dokumenti studijām LMA maģistrantūrā, šajā sakarā arī dokumenti saistībā ar stipendiju. Ir droša sajūta saistībā ar to, ka tikšu maģistrantūrā, bet mazliet tramda stipendijas lieta. Ja būtu stipendija, tas nozīmētu, ka varētu apmeklēt visus svarīgākos festivālus un konferences, pievērsties sava stila un teorētiskā pamatojuma izkopšanai, un divu gadu laikā man kāju vietā būtu betona bloki. Tas tā. Bet klausoties runas par to, ka stipendijas mēdz piešķirt nabadzīgākiem cilvēkiem no laukiem + studentiem ar bērniem, rodas skarbs, varbūt mazliet cinisks jautājums - vai starp stipendijām un bērnu pabalstiem jāliek vienādības zīme?

Līdz studiju sākumam palicis mēnesis un projekta ietvaros rakstīju par to, ka par savu projektu varētu regulāri kaut ko publicēt emuārā. Jā - mēnesis, izskatās, ka šobrīd atkal būs brīvā laika robs kādas pāris nedēļas un tajā laikā būtu jāuztaisa jauna portfolio lapa, kuru vajadzētu sadalīt divās daļās - kā labāk? - Art un Commercial? It kā jau māksla savā ziņā arī ir komerciāla - mākslas industrija, vismaz tas uz ko es eju. Par kategorijām jādomā. Tad vēl zem tā paša rijnieks.lv blogs. Kaut kāda vienot aidentitāte. Logo, vizītkartes, kāds portfolio buklets, iespējams vizītkartes izmēros, varētu kaut kā tā. Kabatā ieliekams plakāts. :]

Izlasīju Džefa Nūna "Dziesmu asinsstraumē" un nupat tiku pie Radeka Jona "Memento". "Dziesma asinstraumē" - man patika tas, ka neizmantojot ierasto, pareizo gramatiku tāpat viss tapa pateikts un nevienā brīdī neradās šaubas uztvertā atbilstību tekstam. Panku mīlestība un "tad viņi darīja to / to neķītro / smirdīgā panku kluba auto stāvvietā / uz izrūsējušas mašīnas aizmugurējā sēdekļa" Droši vien diezgan drūmi apzināties, ka mamma un tētis tevi radījuši tieši tā. Turklāt droši vien vēl drūmāk paliek, kad uzzini, ka "tavs tētis" nemaz nav tavs tētis. Bet gan grupas bundzinieka, kurš izdara pašnāvību pirms esi viņu kārtīgi iepazinis, tētis. Labais.

Tad vēl O-kartes stendu jautājums. Man gribētos dzirdēt pēc iespējas vairāk vaļsirdīgu viedokļu par to. Kā ir?

Tiku pie Wiliam Gibson - Neuromancer latviešu valodā. Es biju patiesi pārsteigts, ka šis darbs ir tapis iztulkots latviski un izdots jau 2005. gadā. Laikam ir vērts sekot līdzi jaunākajiem grāmatu laidieniem. Ja tikai es zinātu kur.

Izlasīju Tolstoja "Augšāmcelšanos". Jāsaka, ka tik ļoti ar ideāliem pārblīvēta grāmata man pa rokai gadījās īstajā laikā. Pavisam nejauši to pamanīju grāmatu plauktā un es īsti nesaprotu, kā tā tur nokļuva. Tā tas vienkārši ir, ka tās lietas, kas patiešām ir nepieciešamas, parasti uzrodas it kā no nekurienes. Tā ir ar idejām, cilvēkiem, naudu, atziņām un, protams, lasāmvielu. Tādas lietas. Līdz 17. jūnijam biju domājis pastiprināti mācīties fiziku, bet tas man vēl arvien neizdodas. Viens liels solis fizikas apguves virzienā ir tas, ka grāmata ir izlasīta, bet iespējams traucēklis varētu būt tas, ka šodien, atkal jau pavisam nejauši, grāmatplauktā pamanīju vēl kaut ko. Edgara Pengborna "Triumfa kopu" + "Deiviju". Zinātniskā fantastika. Kaut kas saistībā ar pasauli pēc kodolkara. Labi. Izlasītais liks ievirzīt darbību pareizākās sliedēs. Rīt patīkami saplānota diena.