Odu Kaupre

Šonakt sapnī normāli izlaidu ar šosejnieku pa līkumotu meža ceļu / aleju. Ik pa brīdim pārslēdzos no tiešās uz tādu kā attālināto vadību, kur attēls parādījās ar nelielu laika nobīdi, bet skaņa ne. Arī sajūtas bija tā kā uz tā moča tieši tajā brīdī sēžot, bet attēls bija ar nobīdi. Tā kā vajadzēja kaut kā sasvērties uz vienu vai otru pusi nezinot vai neesmu jau nobraucis no ceļa, tomēr sajūta tā braucot bija drošāka nekā vadot moci tieši. Brauciens nebeidzās, bet sapnis beidzās vēl tajā brīdī, kad ķēru reālu kaifu no brauciena.

Bet jā - "Memento" reāli laba grāmata. Daudz gaļas un vitamīnu, ir no kā ģenerēt ilūziju. ;D

Izskatās, ka nupat ir iznācis jauns Ēriha Fromma "Mīlestības mākslas" izdevums. Vajadzēs iegādāt. Reņģe mācīja, ka esot laba grāmata. Turklāt, cik atceros par Frommu un viņa teoriju - man patika.

Baigais vīruss. Vakar sapņoju, ka ēdu marinētas kartupeļizmēra galvas ar zemeņu ievārījumu no litra burciņas. Pusgalva, zemene, galva, zemene. Galvas garšoja pēc kastaņiem. Un tad vienā brīdī ieslēdzās šausmenēm raksturīga skaņa, kas defromēja arī apkārt esošās skaņas + balss, kas teica: "difterija, encifalīts, sifiliss". Vēl pati burciņa sāka uzvesties kā melnais caurums un sūkt iekšā visu ap sevi esošo. Mēģināja iesūkt arī mani, bet es uzliku vāku.

Tā nu es te sēžu pie galda zem kura mitinās 1, uz - 2 superdatori, viens glaimīgi skandina man ausīs Stīva Reiha "In the Catacombs", otrs kalpo par interfeisu manai patiešām dārgajai, bet drīzu galu gaidošajai interneta dienasgrāmatai. Trešais - tas, kurš zem galda, pacietīgi gaida savu kārtu. Paredzēts eksperimentiem, kuri varētu notikt brīvbrīžos, bet sanācis ir tā, ka brīvbrīžus tagad patīkamāk ir izmantot lasot sarkanajā vākā ietērpto grāmatu, klaiņojot, ciemojoties un zīmējot.

Šonakt sapņoju par kaut kādu ūķi, kur pavadīju mīņājoties diezgan ilgu laiku (man kāds vai kaut kas bija jāgaida). Rezultātā tur strādājošais pārdevējs izdomāja mani iepriecināt un nopārdeva 6 paaudzes i-pod par puscenu. Klaigāju pa visu veikalu, ka man tas beidzot ir, un ka uz šitā verķa var uzlikt Linux un tādā garā.

Šorīt iekš visiem zināmā oranžā portālā draugiem.lv, uz mana akounta elektroniskā pasta kastīti atnāca ļoti aizgrābjoša vēstule ar subjektu "atradumi":
"sveicinaats. mana sirdsapzinja tomeer neljauj buut tik nelietiigai kaa gribeetos. pie manis ir 2 tavi rozhos gleznoti pashportreti. kaa? savaacu, jo vinji bija nolikti pie aaraa metamajiem. gribeetu gan sev vinjus atstaat, bet ja nu. varu atdot."

Uz ko es atbildēju (ziņojums ar subjektu "Re[1]: atradumi"):
"Labais! JRRMV tādejādi vienmēr man paliks sirdī, tajā "gaišākajā" un "siltuma pielietākajā" nostūrī. To viņi gribētu gan.
Es ļoti labprāt uz tiem uzmestu aci. Ja jau esi tos izglābusi, tad domāju, ka vismaz vienu jau nu noteikti tev atstāšu. :) Kur man jābrauc?"

Cilvēki ir forši! Manos plānos ietilpst viena pašportreta iemainīšana pret svaigu zīmējumu, kuru uzzīmēšu tur - ciemos - malkojot tēju. Tagad jau vēl arsenālā parādījušās uzlīmes...

Dīvaini, dīvaini man sapņi... Latvieši, franči, krievi, citplanētieši. Kaut kāda filma, kura tapusi sadarbojoties franču un krievu kinospeciālistiem. Tā gan vairāk izskatījās pēc ne pārāk meistarīga video-ārta, bet ar perfektu aktieru darbu. Pēc tam sekoja mana filma ar algoritmiskām vizualizācijām, ar kurām kādu laiku atpakaļ eksperimentēju, bet jaudīgāk. Sapnis mani atkal nelaida vaļā. Es pat to necentos tvarstīt aiz astes, tas mani vienkārši vilka, vilka arvien dziļāk. Vēl tam krievu videoārtam bija tāda atmosfēriska sajūta - purvs, pļava + nesen tur pabijušā NLO gaisotne + pārgudrais krievs, kurš stāsta par to, kā dzīvē gadās, un ka no tā visa diezko lielas jēgas nav, nospļaujas...

Šonakt sapņoju, ka ja sapnī ēd, tad pēc pamošanās no rīta brokastis nemaz nav jāēd.