Odu Kaupre

Tas ir tik labi, ka mums te ir tāds kinoteātris "Rīga". Tur vismaz ir kaut kāda garša.

Esmu pārvācies. Baznīcas iela. Iepretīm Zirgu pastam. 5 min no Mākslas akadēmijas. Te ir forši un man te patīk. Pirmā diena, kuru varētu pavadīt tā mierīgi, nav vēl beigusies, bet nemiers jau tirda. Jāgatavojas divām non-stop lekciju dienām, jāpastrādā, bet ko daru es? Aicinu ciemos, jo negribas ļauties spontānajai vēlmei noskatīties The Doom Generation vienam pašam. Jau uzaicināju. Kaut gan tas nav tas sliktākais veids kā gatavoties mazliet spēcīgākam smadzeņu noslogojumam turpmāko dienu gaitā. Paralēli norisināsies kolektīvā skicēšana. Vēl šodien izlasīju "Pēdējo vecgada vakaru", aizmirsu autoru - itālis kaut kāds. Bet bija traki labs!!!

Slinks noskaņojums šobrīd. Vajag arī šitā kādreiz. Piparmētru tēju ar ingveru. Ļauties domu / ideju plūsmai šo to arī pieskicējot.

Šodien jūtu vajadzību attīrīties. Tīri morāli novilkt robežas, sakārtot prioritātes, salabot, ko vēl iespējams salabot. Citiem vārdiem varētu teikt - attīrīt karmu. Esmu nonācis pietiekami vēsos sajūtu ūdeņos tam ;]

Vēl man patīk tas teiciens: "Ja gribi kaut ko tiešām mainīt, par 180 grādiem izmaini trīs lietas vienā dienā". Trīs labi darbi arī nebūtu slikti. Šodien plānā vismaz četri, pieci - cerams sanāks vairāk. Viens jau paveikts. Bet tie neko par 180 grādusiem nemaina. Varbūt viens. Bet kas zina, kā tur ar to visu ilgtermiņā?

Lai arī es šobrīd pat nejūtos tik ļoti atrāvies no zemes, jāpāriet no lidojošās zivs moda uz normālo. Dziļāki ūdeņi gaida. Jāienirst, jāienirst, jāpierod pie spiediena, dārgie. Ir vēl jānopelna pāris bonus-punkti tur lejā un tad varēs lidot mazliet augstāk.

Pietrūkst asuma. Mana problēma. Zivis alkoholu lietot nedrīkst. Bez možuma asakās pret straumi nevar ;]

Alberta balvu atcēla. Bāc. Bet varbūt tas uz labu.

Attapos, ka ir palikušas tikai divas nedēļas, kuru laikā jāpaspēj sakārtot viss tā, lai netraucē. Pēc šodienas pārentuziastiskā darbnīcas / dzīvokļa meklējum-gājiena uznāca skopums. Vēl šodien mani emociju drošinātāji ir uz pārdegšanas robežas, un šito es nedrīkstēju ielaist tik tālu, kaut gan ceru, ka rīt pāries. Pat peintbolu un laivas vairs negribas. Tātad, primārās lietas, kas jāizdara - jāuztaisa beidzot tas portfolio un blogs, jāizlasa "Jauno mediju valoda", jāuztaisa darbs Alberta balvai par 21. gadsimta konstruktīvismu, jānopērk biļetes uz Vīni. Tad 1. septembra ballīte, pati Vīne un ARS Electronica un pēc tam Alberta balvas darba iesniegšana. Venēcijas bienāle laikam jau būs par traku. Šogad jābūt nenormāli kārtīgam paraugstudentam, jo tā stipendija tik vienkārši makā nekrīt. Un līdz piektdienai / sestdienai jānotur sevi kaut kādos grožos. Ja šodien apstākļi nebūtu izkārtojušies tieši tā, kā tie to izdarīja, tad es iespējams būtu kaut kur Tallinā un nezinu vai būtu par to diez ko laimīgs. Vai varbūt Ventspilī. Šobrīd esmu noguris un dusmīgs. ;]

Stepes ērglis, kurš saēdas pie savas alas augošās sēnes un tramda netālu no kalna pamatnes dzīvojošo zaķīti. Zaķītis arī nav vakarējais un atvaira regulāros uzbrukumus ar lēkājošo ežu koloniju. Tie bērni - tā sanāk, kad samīlas adatainajos. Diemžēl tā kuce aizbēga ar lāci, bet kā piemiņu no sevis atstāja šos te bezsmadzeņu mutantus, no kuriem vienīgais labums ir tas, ka viņi lēnām iedzen ērglī respektu pret nevienam ļaunu nevēlošo garausi.

Derētu savākt bariņu un uzspēlēt peintbolu uz Saulkrastiem - busas.lv. Šodien nogāju garām - uz lapiņas bija rakstīts, ka starter-kits maksā 8 LVL, lapā teikts, ka 7 LVL un lielizmēra bariem 6 LVL. Tā, kā, ja ir interese, piesakies, izdomāsim, kad un kā. ;]

Vēl arvien aktuāls ir laivu brauciena koncepts. Varbūt kāds var ieteikt kādu straujāku upi iekš LV, kur varētu arī 2 dienas laivot?

Vakar kaut kur iekš SpaceGarage izbira piecītis. Tas laikam tāpēc, ka biju parādā. Un vispār, kopš nav velisopēda, dzīve palikusi dārgāka. Sevis transportēšanai jātērē vairāk kā sevis pabarošanai. Bet tā šobrīd slīdu pa konkrētā dzīves posma sinusoīdas augšējo daļu uz augšu. Maģistrantūra + stipendija + konkrēta ideja darbam, kas jāveic šī semestra laikā. Ātrāk jālipina tas blogs kopā, citādāk kaut kāda bezjēdzīga sajūta rakstot.

Vispār jau iespaidiem un idejām bagāta nedēļa, laba nedēļa, neskatoties uz pieaugošu vēlmi atrast kādu, pielipt, bet vēlmes, vajadzības, kritēriji ir citi, ir sarežģītāk, gribas signālu no iekšpuses, ka viss ir konkrēti tieši tā un atpakaļceļa nav, ka jādodas tieši tur pie tā cilvēka un neviena cita. Nu labi, tik daudz emo nebija paredzēts.

Labas lietas izdarītas - iesniegti dokumenti studijām LMA maģistrantūrā, šajā sakarā arī dokumenti saistībā ar stipendiju. Ir droša sajūta saistībā ar to, ka tikšu maģistrantūrā, bet mazliet tramda stipendijas lieta. Ja būtu stipendija, tas nozīmētu, ka varētu apmeklēt visus svarīgākos festivālus un konferences, pievērsties sava stila un teorētiskā pamatojuma izkopšanai, un divu gadu laikā man kāju vietā būtu betona bloki. Tas tā. Bet klausoties runas par to, ka stipendijas mēdz piešķirt nabadzīgākiem cilvēkiem no laukiem + studentiem ar bērniem, rodas skarbs, varbūt mazliet cinisks jautājums - vai starp stipendijām un bērnu pabalstiem jāliek vienādības zīme?

Līdz studiju sākumam palicis mēnesis un projekta ietvaros rakstīju par to, ka par savu projektu varētu regulāri kaut ko publicēt emuārā. Jā - mēnesis, izskatās, ka šobrīd atkal būs brīvā laika robs kādas pāris nedēļas un tajā laikā būtu jāuztaisa jauna portfolio lapa, kuru vajadzētu sadalīt divās daļās - kā labāk? - Art un Commercial? It kā jau māksla savā ziņā arī ir komerciāla - mākslas industrija, vismaz tas uz ko es eju. Par kategorijām jādomā. Tad vēl zem tā paša rijnieks.lv blogs. Kaut kāda vienot aidentitāte. Logo, vizītkartes, kāds portfolio buklets, iespējams vizītkartes izmēros, varētu kaut kā tā. Kabatā ieliekams plakāts. :]

Izlasīju Džefa Nūna "Dziesmu asinsstraumē" un nupat tiku pie Radeka Jona "Memento". "Dziesma asinstraumē" - man patika tas, ka neizmantojot ierasto, pareizo gramatiku tāpat viss tapa pateikts un nevienā brīdī neradās šaubas uztvertā atbilstību tekstam. Panku mīlestība un "tad viņi darīja to / to neķītro / smirdīgā panku kluba auto stāvvietā / uz izrūsējušas mašīnas aizmugurējā sēdekļa" Droši vien diezgan drūmi apzināties, ka mamma un tētis tevi radījuši tieši tā. Turklāt droši vien vēl drūmāk paliek, kad uzzini, ka "tavs tētis" nemaz nav tavs tētis. Bet gan grupas bundzinieka, kurš izdara pašnāvību pirms esi viņu kārtīgi iepazinis, tētis. Labais.

Tad vēl O-kartes stendu jautājums. Man gribētos dzirdēt pēc iespējas vairāk vaļsirdīgu viedokļu par to. Kā ir?

Esmu Harija attālinātā tālruņu grāmata. Ik pēc kāda laiciņa viņš man piezvana un lūdz, lai iedodu viņam kāda cilvēka telefona numuru, esmu pārsteigts, ka manā telefona grāmatā tieši šāda cilvēka vārds parādās un vēl jo vairāk, ka zem tā arī slēpjas īstais numurs. Šajās īpašajās reizēs, kad tieku sakontaktēts no Harija puses, aizdomājos par to, ka manā rīcībā ir diezgan pamatīga kontaktu datu bāze, kuru izmantojot pareizi varētu bīdīt baigās ģēlas, tomēr es to nedaru. Tikai daļēji. Neesmu vēl ieskrējies. Īstenībā pat tā mērķtiecīgi sācis ne. Vēl galvā kāds saka, ka vēl ir laiks, vēl ir... Kodols vēl formējas...

Atcerējos, ka ir tak cilvēki, kuri regulāri lasa horoskopus. Iedomājos, ka pārmaiņas pēc varētu palasīt savus - zivs zīmes. Cilvēkiem paredzētie ir pārāk iepriekš paredzami un savā ziņā garlaicīgi, tāpēc nolēmu pameklēt tādus, kas domāti sunīšiem.

Tad nu:
Izvēloties Zivju zīmē dzimušu suni, tu iegūsti patiesi labu un gudru draugu. Zivju suns ir apveltīts ar neticamu iekšēju inteliģenci un radošu garu. Pat atstāts vienatnē, viņš negarlaikosies – dzenās bumbu, grauzīs kaulu vai ar interesi nolūkosies zvirbuļu ķīviņos. Bieži vien šo dzīvnieku piere ir saraukta dziļdomīgās grumbās, tā vien šķiet, ka viņš ir dažādu ideju pārņemts. Šajā zvaigznājā dzimušo mīluli var saukt arī par sāļo suni, jo viņam lielu prieku sagādā pastaigas gar jūras krastu. Viņš arī savā ēdienkartē neatsakās no jūras zivīm. Pievērs uzmanību šo suņu potītēm un ķepām – tās ir viegli ievainojamas.

Nu gluži kā es!

Šodien viss, sākot ar sevi pašu, riebjas. Suicidālā emo sindroms. Varbūt kādam no pretiniekiem, ja es zinātu, ka man tādi ir vai kas tie ir, no manas sevis pazudināšanas rastos baigie zaudējumi - tādā gadījumā es sevi šobrīd varētu asociēt ar sava veida kamikadzi. Kāmis Kadzis. Viņš bija darvinists. Ar kādu spēcīgu mentāli stimulējošu un attīrošu nodarbi beidzot jānoslēdz gadu ilgušais posms. 1. jūlijs bija diena, kad cerību, ideju un saulaina entuziasma pārpilns atgriezos no Milānas. Varbūt šī gada 1. jūlijs jāieplāno tā, lai mentāls lāču slazds kāda impulsa ietekmē aizcirstos un izrautu tieši to smadzeņu daļu, kura liedz izplesties un attīstīties pārējai pelēkajai masai un tās rievu režģim. Varbūt nepieciešamo impulsu es radīšu šovakar teātrī, ja līdz tam nolemšu tikt.

Bet vispār jau šī depresivitāte izraisa kārtējo pašironisko smīnu. Un līdz ar to arī nediena pārtop par kaut ko gaišāku. Man jāpalasa grāmata un es zinu tikai to, ka manu garastāvokli tā kārtīgi var uzlabot tikai tas, ja kaut kas tiek novests līdz galam. Izlasīta grāmata, piebeigts darbs. Šajā gadījumā jāizlasa Neuromancer un jāsaliek šodien iepirktās elektrodetaļas, kur pienākas ;]

Vispār jau mazliet pasmaidīt liek arī no pagalma nākošās skaņas. Vāri sadzirdamā šosejas šalkoņa, rūpnīcas dūkoņa, vējā trīsuļojošo bērzu lapu skaņa, kas mijas ar putnu vīterošanu un "pimpis, bļeģ! panāc šurp es tev tūliņ tādu huiņu parādīšu! āu! bļeģ pidars nahuj! ej bļeģ nahuj, bļeģ zajebal!"

Domas par asistentes klātesamības nepieciešamību liek par sevi manīt. Šobrīd tās ieņem vasarīgi vieglu, saulainu, mazliet spiedziski emocionālu un minimāli kibernētiski militāru ietvaru.

"Keiss pagriezās uz sāniem un vēroja Molliju elpojam, viņas krūtis, viņas sānus, kuriem piemita kara lidmašīnas fizelāžas funkcionālā elegance."

Tiku pie Wiliam Gibson - Neuromancer latviešu valodā. Es biju patiesi pārsteigts, ka šis darbs ir tapis iztulkots latviski un izdots jau 2005. gadā. Laikam ir vērts sekot līdzi jaunākajiem grāmatu laidieniem. Ja tikai es zinātu kur.

Tik ļoti maz vajag, lai radītu ilūziju, ka kāds ir tieši tas ar ko kopā doties baudīt sen izsapņotās noskaņas, bet kad mazumiņš sāk aplipt ar tonnu citas masas, rodas vēlme ieturēt distanci.

Jā, un Jāņi bija baigi labie! Pateicoties Arvīda un Zitas nepārspējamajām organizatora spējām, laivu brauciens pa Abavu bija vairāk nekā izdevies, neskatoties uz to, ka līdz plānotajam mērķim (Nabas ezeriem) aizirties nespējām. Tomēr līdz Ventai tikām. Pa ceļam palīgojām. Man bija makšķere, nevienu zivi tā arī nenoķēru. Patīkams faktors bija arī tas, ka nelija lietus. Man pat šķiet, ka neatceros Jāņus bez slapjām kājām. Bija patīkami noklausīties odu reivā, guļot zem klajas debess pie ugunskura.

Viss. Esmu godam nopelnījis divas dienas bez domām ar pārpraktisku piegaršu uz upes, meža vidū un ar foršiem cilvēkiem.

1. vasaras diena sākta ar regulāro 5km skrējienu pa Valdlauču / Katlakalna laukiem, ar fizikas lekciju par elektriskajiem laukiem no resursa, ko ieteica jurgis un atklāsmi, ka jānoskatās vēl kāda filma, kas līdzīga Godfrey Reggio "Koyaanisqatsi" vai Ron Fricke "Baraka". Tomēr temperatūra tur ārā nemaz neliecina par to, ka vasara tik tiešām būtu iestājusies.

Esot viena filma, kas līdzīga abām iepriekš minētajām, kas iznākusi pavisam nesen un kaut kad pēdējo divu nedēļu laikā piedzīvojusi pirmizrādi. Kāds var pateikt tās filmas nosaukumu?

Par vienu nopietnu dokumentu kabatā vairāk. Tikai cerams, ka es atcerēšos, kurā kabatā to esmu pa nakti ielicis.

Eksāmens bija smieklīgi vienkāršs. Tomēr mazliet skāba sajūta, jo pat neskatoties uz to, cik vienkāršs tas bija, saskāros ar dažām elementārām problēmām, kuru risināšana nebija man pa spēkam, bet būtu bijusi, ja būtu divas, trīs dienas nedaudz iespringstot pazubrījies. Nu nekas. Nākamreiz :]