Odu Kaupre - Nediena

Šodien viss, sākot ar sevi pašu, riebjas. Suicidālā emo sindroms. Varbūt kādam no pretiniekiem, ja es zinātu, ka man tādi ir vai kas tie ir, no manas sevis pazudināšanas rastos baigie zaudējumi - tādā gadījumā es sevi šobrīd varētu asociēt ar sava veida kamikadzi. Kāmis Kadzis. Viņš bija darvinists. Ar kādu spēcīgu mentāli stimulējošu un attīrošu nodarbi beidzot jānoslēdz gadu ilgušais posms. 1. jūlijs bija diena, kad cerību, ideju un saulaina entuziasma pārpilns atgriezos no Milānas. Varbūt šī gada 1. jūlijs jāieplāno tā, lai mentāls lāču slazds kāda impulsa ietekmē aizcirstos un izrautu tieši to smadzeņu daļu, kura liedz izplesties un attīstīties pārējai pelēkajai masai un tās rievu režģim. Varbūt nepieciešamo impulsu es radīšu šovakar teātrī, ja līdz tam nolemšu tikt.

Bet vispār jau šī depresivitāte izraisa kārtējo pašironisko smīnu. Un līdz ar to arī nediena pārtop par kaut ko gaišāku. Man jāpalasa grāmata un es zinu tikai to, ka manu garastāvokli tā kārtīgi var uzlabot tikai tas, ja kaut kas tiek novests līdz galam. Izlasīta grāmata, piebeigts darbs. Šajā gadījumā jāizlasa Neuromancer un jāsaliek šodien iepirktās elektrodetaļas, kur pienākas ;]

Vispār jau mazliet pasmaidīt liek arī no pagalma nākošās skaņas. Vāri sadzirdamā šosejas šalkoņa, rūpnīcas dūkoņa, vējā trīsuļojošo bērzu lapu skaņa, kas mijas ar putnu vīterošanu un "pimpis, bļeģ! panāc šurp es tev tūliņ tādu huiņu parādīšu! āu! bļeģ pidars nahuj! ej bļeģ nahuj, bļeģ zajebal!"