Garastāvoklis:

cold

pārdomas par "mums"
Man dažreiz liekas, ka ar katru šādu viņa gājienu, katru TO izteiksmi, katru “nēēēē” manī kaukas salūzt.

Un tad es sev jautāju, vai tas ir labi? Vai tas ir tas, kam būtu no manis jānolūzt, lai mēs tuvotos pilnībai? Vai tas, kas salūzt, tiešām ir tās dusmas uz sevi pašu, ka es kaut ko nevaru pieņemt, kaut ko nesaprotu viņā, kaut ko nevaru piedot sev? Un ja jau reiz kaut kas ik pa laikam manī lūzt, tad, cik ilgi vēl būs kam lūzt? Un vai brīdi X, kad būs nolūzis viss, manī nebūs nevienu dusmu, neviena aizvainojuma, nevienu pārmetumu un es būšu ar tīru skaidru apziņu, uztverot otru kā pilnīgi ar sevi nesaistītu cilvēku? Tā, kā tam ir jābūt, kad cilvēki ir augstākajā attīstības pakāpē?

Un tad, kad es visu šo domāju, manās domas uzzibsnī jautājums- kas ar mums notiek? Vai ir tādi "mēs"? Vai tas viss ir manis pašas izdomāts?

Un es vēlos kaut es rītā pieceltos un būtu pilnīgi brīva no viņa.
Jo tā varbūt tiešām ir labāk.
Bet es tā nemāku.