hmm.. līst. man riebjas rudens. man tiešām riebjas. ok, varbūt dažreiz manu riebumu spēj pārtraukt skaisti silti rudens novakari, kad rietošās saules stari spēlējas dzelteni, sarkani krāsotajās koku lapās un kad tevi- cilvēku, pārņem tās saldsērīgās skumjas par savu esību, par zaudēto un, jā, arī iegūto, pārņem pārdomas un ilgas pēc kaut kā cēla- nezināma.

bet šitais, kas tagad ir ārā, man R I E B J A S.

bet visādi citādi man patīk. pātīk viss, kas notiek man apkārt.

es tikai mēģinu nedomāt parto, kāpēc tas notiek un aks pie tā vainīģs. un ko domā viņš vai viņa.. es baudu. katru mirkli, ko pavadu kopā ar Viņu.
ko mēs smejamies, ko runājam, ko klusējam.
forši.
es negribu vairāk burt drāmu par "a, ja nu.." vai ari "kā būtu, ja.." vismaz šo savu dzīves sfēru ļīdz ar dažām citām es gribu palaist vaļā- lai plūst. jo pierādījies jau ir tas, ka atņemt var tikai to, kam esi milzīgi pieķēries, par ko stāvi un krīti... to parasti arī Tas Tur Augšā vai dzīve vai liktens vai nu venalga kas, arī paradoksāli, bet mēģina noņemt.
un manī pamažām, bet iemājo sajūta, ka viss būs labi. visam ir jābūt labi.

savādāk- nu savādāk daudz darba. un arī šeit es nebeidzu brīnīties un domāt- kā gan tomēr var būt tādi stulbeņi pie ruļļiem... a?

nu tas tā- tīri retorisks jautājums.

labi- jāpastrādā!