Ja man būtu teikšana, es katram latvietim, lai tas mazs vai liels, dotu papildus vienu privatizācijas sertifikātu, sak – re, tā ir tava iespēja, kā tu to izmantosi ir tavā ziņā. Kāds droši vien ātrā gaitā dotos uz tuvējo pasta nodaļu to iemainīt pret skaidru naudu, lai varētu dzēst daļu sava komunālās īres parāda, cits atkal to paglabātu mājas bāriņā paslēptu cerībā, ka tā vērtība vēl augs. Būtībā no tā kā katrs to izmantotu būtu atkarīgs mūsu valsts labklājības ikgada pieaugums, bet kas vēl svarīgāk – mani uzskatītu par devīgu! cilvēku un es varētu par atlīdzību tautai pieprasīt, lai man atļauj nepubliskot (paturēt sevis paša pārziņā) nodokļu deklarāciju. Tāda veida pretimnākšana Valsts Kases (VK), grāmatvedības baltajā grāmatā tiktu iegrāmatota kā bartera darījums ar tautu. Viegli, ērti, izdevīgi.