Es pamostos katras stundas sākumā un safasēju kārtējo saldējuma kilogramu. Man nāk miegs tikai uz rīta pusi, jo katras stundas sākumā es iedzeru baltu ripu ar svītru pa vidu. Es kustinu pirkstus un mēru ar acīm, mana mute ir ciet un smadzenes rušinās savās mākslīgajās mašīnu piesārņotajās kāpās. Es sevi brīdināju, es to daru katras stundas sākumā – pēc pamošanās, pirms fasēšanas, starp acu mirkšķināšanu un ieelpojot automātu difūzijas. Es par sevi rūpētos, ja mani tas uztrauktu. Ja mani uztrauktu tā robeža, kas velk pati sevi un neatdod nevienam pat ne centimetru mirušās zemes. Es labprāt tur iestādītu zemenes, bet mūžīgais tuksnesis, kas paliek pēc katra safasētā saldējuma kilograma, velk sev līdzi beigtas gazeles, uz kurām pārvietoties var tikai sapņos vai slimās fantāzijās vai amputētiem locekļiem rokās skriet, galvu kratot, un bļaut, ka pasaule ir netaisnīga.