kas tā par skaņu?
Urā! Bija superīgas 2 dienas mežā, un otrā šāgada nakts ārā (ja neskaita nakti aukstā baznīcā). Sestdienas nakts - aukstākā nedēļā, reģions - aukstākais lv. Bet caur smaidiem un dzīvotprieku viss nebija tik traki. Nu, tagad jau 3 cilvēkiem nav bail no ziemas :) Atkal šķērsojām Gauju, atkal bridām skaistos, bagāti piesnigušos priežu un egļu mežus. Pirmoreiz mūžā gulējām mājiņā no sniega klučiem, egļu zariem un koka-virvju konstrukcijas. Irbīc bij labākais snieggriezējs ever. Rēja dzīvnieki, pūces klusēja, lauskis plēsa, šausmīgs troksnis un jautājums "kas tā par skaņu?!" mūs nakts vidū pamodināja :D bet nekas neiebruka, un bij trakoti (nenormāli normāli) romantiski gulēt ntajos guļammaisos sveču gaismā un ik pa brīdim palaupīt siltumiņu kādam no blakusgulētājiem. Mežacūkas nevienu neapēda, tas arī labi. Gurķis no rīta skanēja dzidri, olas bij kļuvušas caurspīdīgas un ūdens grabēja. Bij kādi -12C septiņos no rīta, un esot netālu bijis -18C naktī, tā ziņoja drošs avots. Šāsreizes megaiespaids bija no aizmirsukāsauc kalna, 222km vjl un mazs un stāvs, - tur uz kalna sāniem un pēdām priežu jaunaudze, sniega nežēlota, saules pielieta, katrs 5ais solis ielūst dubultsērsnā, mani 2 ceļabiedri lielām somām brien/rāpo pa priekšu, expedīcijas, prieka, azarta, smaidu un spēka pārņemti...
Nākamreiz ejam pēc 2 ned.