Šarlote Geinsbūra arī no viņa nebaidās. Mani dažās viņa filmās, arī Dogvilā, vietām mulsina veids, kā viņš pārāk nepārprotami liek visam tiekties pēc vēl melnākā un brutālākā - iet, kā sekojot vadātājam, lokiem vien ap akaci un biedē, bet, ja skatītājam nedod atelpu, pārsātinājuma dēļ pazūd spriedze, un tad tā akača viducī nevis iesūc virpuļiem, bet tikai noplunkšķ.
Pēdējās nedēļās pārskatu daudz no Bergmana klasikas, un tikai tagad beidzot novērtēju arī dramaturğisko ğenialitāti, kad ieelpai seko izelpa un skatītāju noved līdz katarsei tieši tajā vietā, kur radītājs to iecerējis. Un tas, kas kādreiz šķita tik zvērīgi nopietns, tagad rādās lieliski ironisks - īpaši attiecību drāmās.

(Reply to this) (Thread)

Hmm, varbūt, ka saprotu par ko Tu runā. Tas bija arī Antikristā, šķiet. Rodas sajūta, ka Trīram tas ir mehāniski kā velkot kādu sviru tālāk un tālāk, tikai uz priekšu. Sāk trūkt salīdzinājuma ar to, kas būtu normāli vai kur beidzas saprāta robeža.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tieši to es domāju. Un var to sviru vilkt tālāk un tālāk, citi arī velk - tas pats Bergmans 60.beigās-70.sākumā vai Zvjagincevs mūsdienās, bet tas, ka Trīrs skatītājam nedod laiku un atelpu, samazina viņa stāstu jaudu, jo skatoties ieslēdzas pašaizsardzība un cinisms. Šajā ziņā patīkami pārsteidza "Nimfomāne", kur pirmā daļa pārliecinoša, bet šķietami viegla un "Melanholija" - tātad ir periodi, kad melno vilkmi tomēr var pārvarēt.

(Reply to this) (Parent)