|
Jun. 18th, 2018|11:17 pm |
Šarlote Geinsbūra arī no viņa nebaidās. Mani dažās viņa filmās, arī Dogvilā, vietām mulsina veids, kā viņš pārāk nepārprotami liek visam tiekties pēc vēl melnākā un brutālākā - iet, kā sekojot vadātājam, lokiem vien ap akaci un biedē, bet, ja skatītājam nedod atelpu, pārsātinājuma dēļ pazūd spriedze, un tad tā akača viducī nevis iesūc virpuļiem, bet tikai noplunkšķ.
Pēdējās nedēļās pārskatu daudz no Bergmana klasikas, un tikai tagad beidzot novērtēju arī dramaturğisko ğenialitāti, kad ieelpai seko izelpa un skatītāju noved līdz katarsei tieši tajā vietā, kur radītājs to iecerējis. Un tas, kas kādreiz šķita tik zvērīgi nopietns, tagad rādās lieliski ironisks - īpaši attiecību drāmās. |
|