A thin grey line between black and white

Pēc 10 gadu pārtraukuma biju rudenīgā izbraucienā ar riteni un burtiski dzirdēju, kā ausīs svilpo vējš. Tad uz brīdi nedaudz sabijos, ka braucu par ātru, un tā pazaudēju vieglo lidojuma sajūtu, kuru tā arī visa brauciena laikā vairs neatguvu. Taču prieks, ka pat ar svešu riteni braucu tik gludi, bija milzīgs. Laikam biju aizmirsusi, cik labs galvas izvēdināšanas līdzeklis tas ir! Visas smagnējās domas, kas pa šo nedēļu jau bija materializējušās melnā svina lodē un spieda plecus, bija kļuvušas tik vieglas kā pūciņa, turklāt daudzas izrādījās nebūtiskas, lai tērētu tām laiku. Ja neskaita, ka saņēmu dažus uzrējienus no privātmāju suņiem un, traucoties garām pamestam ābeļdārzam, man gandrīz uz galvas uzkrita ābols, nekādu incidentu nebija. Un tagad ir tik daudz enerģijas! It kā man būtu iedots pilnīgi jauns ķermenis. It kā būtu izkļuvusi no visiem cietumiem un maldiem, izvīlējot atslēgu no saviem kauliem.
Vai tiešām ikdienā par maz kustos?

Vēl pasmējos par to, ka gribu turpināt lasīt grāmatu, jo laikam nespēju noticēt, ka tā ir jau izlasīta. Jo tuvāk nāca beigu lappuse, jo vairāk centos palēnināt tempu. Tik ļoti negribēju, lai tā beidzas. Un pat ja tā noslēdzās ar vārdiem Kad aiz viņa aizvērās durvis, sāka līt lietus, ir sajūta, ka nekādas durvis nav aizvērušas un tā turpina dzīvot manī. Varbūt tiešām taisnība ir Annas Kvindlenas apgalvojumam, ka cilvēki izvēlas lasīt savās guļvietās, jo lasīšana ir kā starpstāvoklis starp dzīvi un sapņošanu, un mūsu apziņa turpina dzīvi kāda cita prātā. Lai gan es līdz galam nepiekrītu, ka lasīšanas brīdī pazūd prāts, tomēr iztēles robežas gan. Un tad jau prāts tiešām mainās.

Šovakar izlasīju par cilvēku, kas reiz atdeva prom lielāko daļu savu grāmatu, jo vairs negribēja bēgt no realitātes. Bet tad vēlāk daļu no atdotajām grāmatām nopirka atkal. Ja lasīšana ir būtiska viņas identitātes daļa, tad jau bezcerīgi no tās bēgt. Pateicoties viņai, atcerējos, ka līdz apmēram 30 gadu vecumam lasīju, lai izaicinātu sevi un ierasto domāšanu, kaut ko pilnīgi pretēju sev. Līdzīgi bija ar mūziku un citām lietām. Varbūt tiešām tas ir labs veids, kā lasot grāmatas, galīgi nepazust un nezaudēt saikni ar realitāti? Kā gan es varēju to aizmirst?

"Lasīšanai tev jāparedz laiks no rīta. Ir svarīgi, lai viņi lasīšanu saista ar brīvo laiku un atpūtu. Ļauj viņiem rītos atgulties uz sedziņas kopā ar savu rotaļu lācīti un izlasi kādu stāstu. Ļauj viņiem palēnām iesākt dienu ar stāstu."

Šodien uzzināju, ka Vācijas bibliotēkās (gan jau arī citās valstīs) aizvien populārāks kļūst tik dīvains pasākums kā klusās lasīšanas ballīte (silent reading party). Tātad cilvēki noteiktā laikā satiekas konkrētā telpā (bieži vien tā ir bibliotēka, bet ne obligāti) un katrs savā nodabā lasa grāmatu. Pēc noteiktā laika visi izklīst, neviens savā starpā nesarunājas. Reizēm pat telpā ir vairāk nekā 50 cilvēku. Kā izskaidrot šo fenomenu? Vajadzība pēc drošas vietas lasīšanai, kur nekas netraucē un nenovērš uzmanību? Un vajadzība pēc cilvēkiem līdzās? Vai citi lasītāji būtu tādas kā interjera mēbeles, kas rada noskaņu lasīšanai? Digitālā laikmeta iezīme?

Divi jaunieši parkā sarunājas par grāmatu lasīšanu.( ... )

Mazs puika: Es vēl varu...
Mamma: Labāk lasi grāmatas. Nekas cits mani tik ļoti neiepriecina, ka tu lasītu.
Puika: Vai tētis ir bijis šajā bibliotēkā?
Mamma: Tu labi zini, ka tētis grāmatas nelasa. Viņš nevienā bibliotēkā nav bijis.
Puika: Laimīgais...
Mamma: Nu nē... Tu zini, ka viņam nav laika. Bet grāmatas ir tik aizraujoša pasaule, tu redzēsi. Labākais, ko darīt brīvajā laikā. Beidzot ir brīvdienas un es varu lasīt! Reizēm šķiet, ka man vajadzētu iet prom no skolas un strādāt bibliotēkā.


Interesanti, kā rodas lasītprieks? Un kā to nepadarīt par smagu pienākumu bērniem?

Sapņoju par to, ka mamma lasa priekšā. Un tētis lasa. Un es viņus redzu, viņu acis, viņus pašus. Klausos viņu balsis. Un lai lasāmais būtu kaut kas tāds, kas viņiem patīk.

tagad došos...