The sun never sets on the web

Viens no 80to basistiem, ko ļoti cienu, ir Kurts Smits. Viņš ir viens no diviem pastāvīgajiem grupas TEARS FOR FEARS dalībniekiem (interesanti, ka grupa aktīva joprojām - 45 gadus!). Tā kā savulaik, pēctīņu vecumā, biju absolūtā sajūsmā par kulta filmu "Donnie Darko". Manuprāt, viņa baslīnija tituldziesmā "Head over Heels" ir absolūtā perfekcija! Dievinu visus viņa risinājumus. Tie slaidi ir īpaši burvīgi.

https://www.tvnet.lv/8445919/medijs-bijusais-nato-vaditajs-stoltenbergs-2021-gada-rikojies-preteji-baltijas-valstu-interesem?

Nedaudz par postpostmoderno taisnīgumu un nepārtrauktas virtualitātes degradējošo ietekmi uz cilvēka zeltspēju.


Taisnīgumu visiem vai nevienam, vai ne?

Dzīvojot liberalizētā pasaulē, kur valda taisnīguma un goda prāts, likumi un paražas, cilvēkiem būtu jāvēršaa pret jebkuru potenciālo indivīdu aizskārumu, neatkarīgi no tā, vai pastāvējusi t.s subjektīvā puse - aizskārēja griba veikt pāridarījumu.

Dusmĩgs komentārs internetā var aizskart citu līdz sirds dziļumiem. Cilvēki vairs nespēj “paiet nost no datora” kā tas bija iespējams vēl pirms 20 gadiem. Pilnībā izkāpt no falšās realitātes iespējams tikai ar gadžetu disciplīnu (pašaizliedzīgu atslēgšanos, teiksim, katru dienu, atnākot mājās no darba, telefonā iestatīts auto-klusums no 19.00-07.00). Kā noprotams, bez apziņas par regulāras virtualitātes kaitnieciskumu, cilvēks nespēs rast pamatojumu tamlīdzīgai disciplīnai.

Lai izkāptu no virtualitātes realitātē, vispirms jābūt vērīgam. Jo nevar izkāpt no tā, kas nav apzināts. Sākot ar savas pieredzes analīzi.

Labi atceros, kā tīņu vecumā ievēroju, ka man vajag 15-20min, lai atietu no tās disociējošās izjūtas, kas mani pavadīja, ja vismaz 1h bez novēršanās skatījos datora ekrānā. Kino tik ļoti to neietekmēja, bet videospēles gan.

Tīņa vecumā man katru vakaru ap 9 vakarā bija jāved pastaigā ğimenes suns Maksis. Atceros to sajūtu, ka pēc vairāku h gaming sesijas, es, mātes mudināts, steigā pielēcu no PC, lai nezaudētu lieku minūti, izvedot suni un tāpēc esot prom no manas spēles. Pirmajās 5-10 minūtēs, izejot ārā, atrados tādā kā liminālā head-space, kas ir starp realitāti un nerealitāti (spēli)- cilvēki plūst garām kā bezsejainas ēnas, audiāli-telpiskā izjūta arī, it kā atrastos citur.

Smartphone prevalence nozīmē, ka ar katru paaudzi cilvēki kopumā būs arvien disociētāki, vieglāk hipnotizējami. Jo hipnoze tāpat kā disociācija ir starpatāvoklis, kur smadzeņu viļņi darbojas līdzīgā frekvencē un tāpēc prāts ir vieglāk pakļaujams ietekmei no ārpuses.

Vēl viena prevalentās virtualitātes problēma ir fakts, ka jebkurš var uzdoties par jebko, dāmas un kungi ar filtriem rada iespaidu par nesasniedzamu skaistuma ideālu, utt. Rezultātā daudzi jauni cilvēki sāk just riebumu pret savu izskatu, jo paši sev katru dienu iepotē labākajos leņķos un gaismā noķertus citu cilv. kadrus, kas fotošopā uzlaboti līdz perfekcijai. Jaunieši sevī tā iedzen nepatiku pret naturālismu, pret organiku.

Cilvēki skatās citu cilvēku “reklāmas”, kas paslēptas tematiski interesanos kontekstos, uzsēdinot viņus uz vēl negantāka atkarības cikla par to, ko cilvēce pieredzēja pirms-interneta pasaulē ar TV. Negantāks, jo tas izraisa neremdināmas alkas pēc tiem mazajiem dopamīna šļācieniem, skrollējot cauri fīdam ar daudz izklaidējošu materiālu, kas ilgtermiņā pārlādē indivīdu sensorus ar nevajadzīgu info vai stimulu.

Mazliet aizrakstījos saistīti, bet aplinkus. Atgriežoties pie 1.rindkopas tēmas- mūsdienu liberalizētā pasaule paredz vēršanos pret tiem, kuri vēlas citiem likt ciest.

Ja kāds ir cietis, tad vēl jācieš kādam citam. Rietumu cilivizācija šobrīd ir vistālāk no JHWE dēla mācībām par pazemību un otra vaiga griešanu kā jebkad pagātnē.

Piedot nedrīkst nogalināt hehe

Esmu TELSTAR DRUGS mūzikas cienītājs. Viegli autistisks post-indie. 

Post 9/11 pasaulē zemāk esošais teksts tiktu emocionāli apgāzts, jo cilvēki bija indoktrinēti ienīst jebko, ko varētu aprakstīt kā “konspirāciju”. Savukārt Post Epstein pasaulē šis teksts ir kā medusmaize civilizācijai, kas nogurusi no spēlītēm ar ēnām.

Linkin Park ir a nod towards Lincoln Park - speciālā militārā bāze Kanādā, kur 70tajos tika veikti eksperimenti ar bērniem projekta “Monarch” ietvaros. Projekts zināms arī ar nosaukumu “MK Ultra”. Šeit būs lapa, kur var iepazīties ar plašāku info par Kanādas MK Ultra atzaru https://thecanadianencyclopedia.ca/en/article/mkultra

Česters Beningtons un Kriss Kornels 2017.g. kopā strādāja pie doķenes “Silent Children”- an exposee of insitutionalized paedophilia. Beningtons nāca no militāristu ğimenes, kas bija saistīta ar projektu “Monarch”.

Ja papēta rokmūzikas vēsturi, var uzskatāmi gūt pārliecību par to, ka milzu kultūrnotikumi pasaulē tiek virzīti ar specdienestu palīdzību. Veic labu darbu- izpēti savu mīļāko 60s/70s hipiju ēras mūziķu dzimtas kokus.

Interesanti, ka pāris gadus pirms Krisa/Čestera, leğendārais DJ Avicii izlaida skaņdarbu un netā postēja infu par to, ka viņa mērķis ir atmaskot globālo bērnu degradācijas tīklu. Kā tev liekas, ko viņš ar to centās pateikt cilvēcei? Iesaku noskatīties klipu.
https://youtu.be/Xq-knHXSKYY?is=HSFvxGBcTMSFdS

Avicii tika atrasts beigts 2018.g. aprīlī, naktī pēc sava koncerta Muskatā (Omāna), kur viņš ar saplēstu stikla pudeli savā viesnīcas istabā pārgrieza sev rīkli.
Kriss Kornels pakārās. Beningtons sāka pētīt biedra Kornela nāvi un pēc 2 mēnešiem arī pakārās.

labi dzīvot latvijā:

"Ministru prezidente Evika Siliņa runā par “vēsturiski lielāko atbalsta pieaugumu ģimenēm”.
Kopējais atbalsts pat nekompensē tos līdzekļus, kurus valsts “ietaupījusi” uz dzimstības krituma rēķina kopš 2017. gada. Bērnu kļūst mazāk – izdevumi samazinās. Pabalsti gadiem nav indeksēti. Uz ģimeņu rēķina taupa.
Paskatīsimies uz vecāku pabalstu finansēšanas struktūru. Sociālajā budžetā tiek iemaksātas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, no kurām aptuveni 1,16% tiek novirzīti šiem pabalstiem. Vienlaikus ik gadu tiek iekasēti vairāk nekā 180 miljoni eiro, bet izmaksāti – ap 154 miljoni. Tas nozīmē, ka sistēmā veidojas pārpalikums. Tomēr šie līdzekļi netiek novirzīti mērķētam atbalstam ģimenēm. Faktiski ģimenes ar bērniem pilnā apjomā nesaņem pat tos resursus, kas veidojas no viņu pašu iemaksām.?"

dienas prieks:

"Sabiedriskais mēdijs nav mēdijs, kam jāstāsta valstij noderīgas ziņas, to mēs paturam prātā, veidojot koncepcijas"

/(c) .auka un liekēde Zūzenu Baiba, LSM

Vispār man Jungs patīk, bet šodienas ierakstam cibā par viņu saistībā ar vīrišķā/sievišķā attiecību es nepiekrītu.

Manuprāt nav tā, ka ir kaut kāds pretējā dzimuma ideālais integrācijas procents, un, ja cilvēks tam neatbilst, tad viņš vai nu kaut ko apspiež vai ne tur kompensē. Ir sievietes kas ir vairāk sievišķīgas un ir, kas mazāk. Ja sieviete kaut ko negrib darīt, tas nenozīmē obligāti, ka viņa atsakās integrēt vīrišķo, viņai varbūt vienkārši ir slinkums. Ja sieviete daudz dara lietas, ko tradicionāli uzskata par vīrišķīgām un viņai tas patīk un padodas - tas nenozīmē, ka viņa atsakās sevī integrēt sievišķo, bet viņa varbūt vienk ir tāda tipa sieviete, kurai tādas lietas patīk un tas ir ok, viņa nav jālabo.

Es personīgi hipermaskulīnos vai hiperfeminīnās sastopu ļoti reti, katrs cilvēks ir mistrojums no visa šī un, ja arī gadās, tad atkal tas obligāti nenozīmē, ka ar to cilvēku kaut kas nav kārtībā. Cacas apraksts man šķita kā īsta karikatūra - caca kā supersievišķība, kas nestrādā, šopingo, diēto un meklē sponsoru - tātad šajā interpretācijā 'sievišķais maksimums' tiek pielīdzināts tukšgalvībai, slinkumam un alkatībai - nopietni? (Pretstatā vīrietim, kura 'vīrišķais maksimums' tiek pielīdzināts superduperstrādīgumam un rūpēm par visu)

Daudzu vīriešu daba atšķiras no sieviešu tajā ziņā, ka 'izrunāšanās' bieži nav lieta, ko viņiem obligāti vajag un kas viņiem palīdz, viņi pārstrādā emocijas citādos veidos, tāpēc viņi nav jālauž izrunāties un raudāt un tas nav jāuzskata par ideālo risinājumu. (Es tagad cenšos iztēloties kā es varētu mēģināt mīļoto piespiest gari izteikties par "viņa draugu emocionālo un garīgo pasauli" - ko tas vispār nozīmē? Viņš ļoti labi zina savu draugu raksturus un, ja vajag, var tos arī apspriest, bet viņam visbiežāk nav nekādas intereses tos ar kādu citu tirzāt [atskaitot kkādus izņēmumgadījumus] un man šķiet gluži vai komiski viņam tagad mācīt, ka viņam to VAJAG)

ņoki gultā

Pabraucu garām sunītim, kurš kādreiz bija balts. Tik laimīgi pakasīja sev ar kāju pie auss! Man ap kaklu ir ķēdīte ar tajā iekārtu pavisam sīku dzintara sirsniņu. Pirkstos to virpinu, domāju savas jūrdomas, jumtdomas. Pie Mēbeļu nama sakāpa pilns autobuss. Visi gāžas ārā no pilsētas.

"Little Chores"
Jody Rambo

Like the most aerial of birds, the heart breaks into a day
all by itself, nearly a perfect thing, though it skims so much
along the way, reads and rides patterns in wind—
Not that you can tell it to do anything at all, yet you tell it
what you have not told anyone, little by little, as if wanting
to be rescued, call it a wishfulness, or a light in which you
believe you can move. Such are its wonders, the heart
swimming closely by your side, dipping under the blue fringe
of morning, choosing the only deep region it’s ever known.
We can be made whole again. Let everything listening know it.
Give with each breath the beginning of your self, made ready
when you wake—take up little chores just as your mother once gave you—
wake again and enter new, this day, the ever-blue ordinance of it.

(mīļais Aprīli, lūdzu, piedod, ka kavēju, bet es nevarēju aiziet pie Tevis, iepriekš nenometusi šīs skumjas kā savu veco ādu)

es neesmu izgulējusies. nezinu, kāpēc pamodos tik agri. tas nebija zoba dēļ.

izlasīju, kā kopš aiziešanas no teātra dzīvo I. Vazdika.

nolakoju kājām nagus.

and I feel warm and cold
and warm and cold and warm

vakar mīļākā zobārste pasaulē iecēla man klēpī savu šibu, un visu zoba labošanas laiku es drīkstēju bužināt viņa kažoku. viņu sauca Nori. nākošreiz zobārstei būšot līdzi otrs šiba, tikai gaišāku kažociņu, kuru saucot par Mango. sarunājām, ka maijā es varēšu vienu no viņiem pieskatīt. zobārste nemitīgi pļāpāja par savām likstām. jutos tā, it kā ciemotos pie labākās draudzenes viņas mājās. kad tas bija garām, suns man klēpī gulēja, un mēs vēl kādu brīdi tā pačučējām. es negribēju iet prom. <3

par jaunību:

"Можно. А зачем?
И вот в этой короткой фразе — весь СССР. Без остатка.
- Не «не можем».
- Не «не умеем».
- А именно: «а зачем?»
Потому что система не про результат.
Она про имитацию движения при гарантированном результате".

"Без «мохнатой лапы» выбор был простой:
- Хочешь есть — иди в общепит.
- Хочешь поездить по миру — иди моряком загранплавания.
- Хочешь не напрягаться — иди в НИИ, 120 рублей + премия и не отсвечивай.
- Хочешь денег — иди в военку. Но забудь про мир.
- Свобода выбора? Да."

Pirms kādas nedēļas or so apkārt klejoja viens video edits no kāda UK realitātes šova, kurā uz divām neapdzīvotām salām atsevišķi mēģināja izdzīvot vīrieši un sievietes. Edits bija diezgan īss un tur pārsvarā bija redzams kā vīrieši nepārtraukti svin un priecājas par paveikto, bet sievietes non-stopā sūdzās līdz kāda atslēdzās un tiek saukts pēc mediķa. Mani šī lieta ieinteresēja un es nolēmu šovu noskatīties. Ja kādam kāda dīvaina iemesla pēc interesē manas domas par vairāk kā 10 gadus vecu realitātes šovu, tad tās var lasīt zemāk.

( ... )

Skrieniet skatīt mēnesi

ja baltu olu ieliek zilā olu krāsā sanāk koši zila. ja brūnu - tumši zaļa!

Spring is here. Bought some pussy.

( ... )

Novērots, ka dzīves gaitās man mazāk interēsējuši cilvēki, kuru vizuālais tēls satur daudzus performatīvus elementus. Man viņi škiet mazāk “godīgi” un mazāk “autentiski”.
Uz vecumu arī esmu zaudējis rūpes, ko kāds no malas, kuru (sevišķi) vispār nepazīstu, par mani padomās.

Es viņus saprotu - mēs visi alkstam izjust tādu kā piederības izjūtu konkrētam sociālam stratam. Taču šādi cilvēki parasti sava šaurā spektra/izpratnes dēļ nav spējīgi man neko dāvāt, vien paņemt manu laiku vai enerğiju.

Saprotams, es te nerunāju par teen/post-teen exploration, bet veciem jauniešiem, kuri uzskata, ka viņiem jāğērbjas, teiksim, tikai melnās drēbēs. Es to redzu kā zināmu gara vājumu, kas noved pie alkām meklēt papildus atbalsta punktus.

Visbeidzot, visiem cilvēkiem vēlu tikai siltas lietas. Viņiem vēlu iemācīties pieķerties un iemīlēt to kailo, imperfekto sevi, kurš varbūt nepiesaiatīs garāmejošas tantes vai cita fellow tīņa uzmanību, taču palīdzēs tev netērēt laiku muļķīgai analīzei: “Ko gan par mani viņi padomās?”

Pieķerties, nepazust neskaitāmo potenciālo variāciju okeānā. Izklausās burvīgi, bet tās ir lamatas.

Neiekrīti lamatās.