Spiralling down the procrastination hole.
Man jau bija aizdoma, ka es sevi spēju arvien vājāk turēt grožos dēļ tā, ka sāku atrast no regulāras iešanas uz darbu. Un tā arī ir. Es esmu tikko mērķtiecīgi prokrastinējusi apaļas 12h. x_0 Un šis ir svarīgi un jāizpilda asap, turklāt tas ir darbs un kolēģi pat nosacīti uz mani gaida. Es jūtos slikti un viss ir slikti.

Sliktākais ir tas, ka es ik pa laikam saņēmos un pārkārtoju lietas sev apkārt, lai labāk strādātos. (Tiesa fenibuts+alko nerada produktīvu trauksmes atslābinājumu, tā reāli bija kļūda.) I hate this.

Lielākā lieta, ko man no šī ir jāmācās - es nesākšu tūlīt darīt. Ir vajadzīgs pārvirzīt fokusu citur, kur es tiešām sev šajā brīdi palīdzēšu. Es tiešām varu nodzīvot visu dienu ar "tūlīt sākšu darīt tāpēc nevar neko citu darīt" izdarot pilnīgi NEKO. Būtu vismaz ko citu jēdzīgu izdarījusi!