Es agrāk pats mēďzu tā domāt, ka neesmu pieņemams vai vēlams. Pat baidījos no cilvēkiem, baidījos, kāds varētu pamanīt, cik es esmu neatbilstošs, savādāks. "Ja Tu neesi ar mums, Tu esi pret mums".
Bet ar laiku, lai arī īsti neatceros kā, es nonācu pie iespaida/secinājuma, ka citiem cilvēkiem gandrīz vienmēr ir vienalga par mani, un ka viņi pat īsti neiedziļinās. Nezinu, cik man veiksmīgi tas sanāk, bet es mēģinu būt es pats un pārāk daudz neveltīt laiku bažām par to, ko citi cilvēki par mani varētu padomāt. Ja nu kādam kaut kas reāls un nopietns par mani nebūs pieņemams, tad jau visticamāk pie manis par to vērsīsies. Un tad civilizēti, nezaudējot cieņu, var risināt attiecìgo jautājumu.

Es nesen pirmo reizi pārgāju cauri visiem saviem cibas ierakstiem, sākot 2013. gadu, un aptvēru, ka jau no paša sākuma, 8 gadus atpakaļ, Tu biji viens no pirmajiem cilvēkiem ar kuru sāku cibā komunicēt. Man bija patīkami un vērtīgi sarakstīties tad, un man ir patīkami komunicēt ar Tevi arī tagad.