Ir lielisks progress! Es meklēju pētījumus kursa darbam, man patīk, ir interesanti, ir skaidrs, ko es pētu UN tajā pašā laikā es negribu apvemties/nosmakt/paģībt aiz lielas trauksmes! Nu lieliski, nu! Tas ir daudz labāk kā pagājušā gadā. Bet neiet uz priekšu tik raiti kā gribētos. Šodien ir neliela galvas reibšana/dullums un arī kājas mazliet mīkstas. Tas parādījās pēc tam, kad vienā datu bāzē atradu daudz info, kas pa manu tēmu. No vienas puses forši, no otras puses daudz, no trešās aizrautība, excitement. Un tas uzsita trauksmi tā, ka vajadzēja pat atiet malā, bet tagad darot es jūtu, ka dikti nogurstu (emocionāli smagi un/vai pretrunīgi stāvokļi, prōtams, ka nogurdina).

Aizrautība/excitement - slikti, jo es zaudēšu kontroli pār sevi. Šis man izlīda ārā. Nav tā, ka pirmo reizi sastopu, taču, ko darīt, man nav ne jausmas. Ir arī bijuši brīži, kad dusmās/sakāpinātās emocijās es zaudēju kontroli tik ļoti, ka saprotu, ka man jāiet pie speciālista vai arī nebūs labi. Tagad ļooti reti zaudēju kontroli un arī tad uz pāris sekundēm, bet ne tādos mēros, ka baidītos par savu un citu veselību un drošību. Bet no otras puses, šis nav par to!!! Aizrautība un excitement ir būtiskas plūsmas (flow, tad kad iegrimsti darāmajā un kas tur...) sastāvdaļa. Un tā ir sava veida kontroles zaudēšana! Tā ir atslēgšanās no reālās pasaules un iegrimšana darāmajā procesā.

Bet smadzenē kaut kas slēdzas uz īso, jo kontroles zaudēšana = slikti. Un ja skatāmies no pārliecību skatu punkta, es nezinu kā to varu pārformulēt, lai liktos labi un patiesi. Varbūt pirmām kārtām es kontroli nezaudēju? Atdot kontroli plūsmai? Bet tālāk pašlaik netieku. Kas traucē? Nezinu. Netieku tālāk. Bet kamēr šo sadrukāju nu jau es gribu mazliet apvemties un paģībt dēļ lielas trauksmes.