Ir atsākušās studijas un tas mazliet spridzina smadzeni. Ja nebūtu jānokārto kursa darbs (parāds), būtu mazliet vieglāk. Bet šoreiz es trāpīju beidzot tēmu tā, ka pašai patīk. Iespējams nepatiks tas, ja būs grūti atrast pētījumus. APA rakstos vien 15 raksti vispār ar galveno atslēgvārdu pēdējos 20 gados. Bet gan jau kaut kur, jo es redzu, ka šur tur ir atsauces, tad tikai pats raksts jāsameklē. Bet vispār studijas kā tādas šobrīd velk uz trauksmi. Jāsaliek kalendārā visi datumi kalendārā un glītā vienojošā sarakstā visas prasības. Tādas lietas nomierina.

Gribas glītā sarakstā un pa datumiem salikt arī personīgo izaugsmi. Es gan zinu, ka saraksti nelīdz pret prokrastinēšanu, bet, bet, bet. Gribas, lai es to darītu vairāk un gribas, lai ir paredzama sakārtotība, bet nekad īsti nezinu, kas šoreiz uzdos pa nervu. Vismaz ir jau gana liels klāsts ar metodēm, kuras izmantot. Ai, bet tā ir trauksme, kas runā. Visu sakārtot glītās kastītēs ne var, ne vajag. Es vnk gribu justies brīvi, ne tik saspringta. Es gribu lidot, bet ir sajūta, ka sastingstu un kā akmens gāžos lejā. Sastingšana ir mans galvenais veids, kā reaģēt briesmās. Tas ir sava veida flight veids, es gribētu, kaut man vairāk būtu fight iekšā. Kaut gan nez, tas, ka man iekšā ir kašķīgums uz random cilvēkiem, arī nav labi, bet nu neko, to es labi kontrolēju, savu flight es kontrolēju visai nosacīti.