Vai tu esi laimīgs? Vai tu spēj būt laimīgs?
Ir kaut kāds laimes līmenis sasniegts. Es pilnīgi noteikti esmu DAUDZ lielākā iekšējā un ārējā komfortā kā gadus 10 atpakaļ. Bet tā dziļi sev noticot,es nespēju apgalvot pat "Es drīkstu būt laimīga", kur nu izteikumus apgalvojuma formā, kas ietvertu plašumu laikā. Es ar šo kaut kad nesen jau strādāju. Būtu jau labi strādāt pie savas iekšējās sakārtotības ikdienā, bet nav jau tas tik viegli uz saņemšanos, it īpaši, ja bezmiegs (vai kas cits) nekož dibenā. Ir stulbi kaut kā, ka es labprātāk pavadu laiku bezmērķīgās izklaidēs (stulbas spēlītes, nejēdzīgi seriāli nejēdzīgos apjomos) nekā kaut kādā kaut vai izklaidē, bet kas mani dara piepildītāku, laimīgāku un gudrāku (grāmatas, rakstīšana, radošums). Un dievs nedod man būs aizrautība par to nevis tas bezjēdzīgais garlaicīgums fonā. Varbūt pat aizrautība ir labāks atslēgas vārds kā laime. Notiks kaut kas nelāgs, ja es iegrimšu/aizraušos ar savu laimi. Tādu fona laimīti un īsiem momentiem, tādu var. Aizrautība kaut vai mazliet, tas jau ir oi, oi, oi, davai labāk ieskatīšos twiterī, kaut zinu, ka nekā jauna tur nav. Aizrautība saistās ar briesmu izjūtu. Laikam es joprojām neesmu iemācījusies lidot. Nu tā mierīgi un brīvi.

Tikko pavadīju pusstundu meklējot lidojošas/levitējošas bildes, lai ir ko ielikt moodboardā, bet neko jēdzīgu neatradu. Bet smadzeni mazliet iznesa, jo... nu nav smadzene pieradusi, ka es varētu tā viegli un brīvi lidot, tas ir ktks neaptverams. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Sapņos arī kaut kas tāds ir ļoti reti.

Bet vispār, lasot afirmācijas, kas bija aktuālas pirms gada, pusotra, redzu, ka vairāk kā puse no tām jau ir... neaktuālas. Tā ka vispār. Nezinu, kurā brīdī Leons manī nomira, piemēram. Tagad afirmācija, ka viņš ir miris, liekas tāda... nu jokaina. Bet tajā laikā tas bija ļoti spēcīgi. Nu vispār jāliek jauna bilde iekšā ar afirmācijām. Sen nav atjaunots un izmantots afirmāciju rīks.