Bija jautājums, kādus ieteikumus (literatūrai) par to kā trenēt intuīciju, jo visu dzīvi dzīvo "ar galvu". Liekas, ka var arī labāk.

Un tas jautājums pat nebija konkrēti man, bet es kaut kā jūtos, ka man uz to ir jāatbild ļoti nopietni. Varbūt tas ir lieki. Varbūt arī ne.

Pirmais, kas nāk prātā - vienmēr var labāk. It īpaši tāpēc, ka cilvēks ir ļoti audzināts nebūt saskarē ar sevi, savu intuīciju, savām emocijām. Bet ko tieši jautātājs domā ar intuīciju? To var uztvert gan kā savu iekšējo sajūtu, kas pašam ir vajadzīgs un ne. Uz šo es arī koncentrēšos, jo tas manuprāt ir labākais intuīcijas izmantošanas veids, nevis uzminēt kaut kādus ārējus faktorus un notikumus. Man intuīcija ir būšana kontaktā ar sevi, tādējādi arī spējot uzķert tās mazās neapjaušamās informācijas druskas, kas mūsos jau ir. Intuīcija NAV zināšanas. Drīzāk dziļāka izpratne, par to, ko jūti. Un man besī bez vajadzības līst ezotērikā, centīšos to arī nedarīt.

Viens ārkārtīgi burvīgs triks, lai saprastu, ko jūti, ir vizualizācija. Visdažādākā veida. Piemēram, ja ir jāizvēlas starp vairākām izvēlēm, iedomājies, ka esi krustcelēs vai vairākām durvīm priekšā. Katrs no ceļiem/durvīm apzīmē vienu tavu izvēli. Un tad paskaties, kas ir aiz durvīm pa vienai, vai paskaties uz konkrēto ceļu. Kā tie izskatās? Un pievērs uzmanību savām ķermeņa sajūtām, kāda ir sajūta, kur ir vieglāk un atbrīvojošāk? Kur ir skaistāk? Kur ir kārtīgāk, kur ir nepatīkams bardaks? Šis ātri vien dos ieskatu, kura izvēle ir vairāk Tava.

Neesmu Marijas Kondo fans, bet viņai arī ir ļoti laba tehnika, kā saprast par lietām, kuras paturēt vai ne - does it spark joy? (Un man prieku rada māksliniecisks bardaciņš ar daudz sīkiem nevajadzīgiem krikumiem. :D ) Šis ir jautājums gan savas dzīves kvalitātes uzlabošanai, gan būšanai saskarsmē ar sevi.

Man jebkurā gadījumā ir pieredze, ka čujs par dažādām lietām attīstās, kad noņem iekšējos blokus. Un tad var tālāk runāt par terapiju, banāli, es zinu. Bet tieši terapija var būt labs palīgs, lai atrastu to kontaktu ar sevi. Arī lai atrastu iemeslus kāpēc šis kontakts pazudis. Piemēram, izrādās es tīri labi māku lasīt cilvēkus, bet man agrā bērnībā meloja par emocijām, ko citi jūt (aizkaitināts "es neesmu dusmīga!!!"), kas uz ilgu laiku izčakarēja spēju lasīt cilvēkus, bet saprotot iemeslus un ar tiem strādājot un kāpjot pāri, dabiskie talanti atkal var izpausties.

Ja terapija nav opcija vai tur fokuss ir uz citām lietām, tad, manuprāt, vērtīgi ir strādāt ar iekšējo bērnu. Tas ir tāds emociju kamoliņš, kurš ļoti balstās uz instinktiem un intuīciju, prātuļojošais prāts vēl nav tik ļoti attīstījies. Twiterī laba alternatīva ir arī iekšējais kucēns. Tas der tiem, kuri sevī nevar ieraudzīt to iekšējo bērnu kā mīlamu un atbalstāmu. Par šo grāmatas gan ir, esmu redzējusi arī latviski, nezinu cik labas, jo es gāju citu ceļu.

Man personīgi ir vēl viena tehnika, kas velk uz ezotēriku vai vismaz tā bieži tiek izmantota ezotērikā. Ķermeņa mikrokustības/neapzinātās kustības, kā atbilde, lai sarunātos ar zemapziņu. (Atkārtošos es runāju tikai par to, lai vairāk uzzinātu, kas pašam iekšā darbojas, ar šo neuzzināsi neko ārpus sevis, vai dievs nogrābstās, pareģosi ktk.) Vienkāršākajā variantā tas ir svārstiņš. (Gūgle -> pendulum subconscious mind) Man tas ir kaut kā līdzīgi bet es to daru bez papildlīdzekļiem un izmantoju pirkstu refleksīvās kustības. (Var jautāt kā, ja interesē. Bet lūdzu, lūdzu, lūdzu nesaejiet ezotērikā, ja saejiet, tad ņemiet prātu līdzi.)

UPD. Es nezinu kā es nepieminēju rakstīšanu! Rakstīšana kā journaling un sevis izzināšana caur rakstīšanu ir spēcīgs rīks.