Atbildība un ambivalence par to.
Visas pēdējās reizes, kad prasu zemapziņai, kāpēc man ir trauksme, lien ārā vārds atbildība. Un es īsti nezinu kā to sagremot, labākajā gadījumā sanāk apžļambāt. Var izvilkt pārliecības (varbūt tas jādara biežāk), bet mainīt man tās nesanāk (ikdienas afirmācijas?). Gribas šo risināt pie terapeita (esošajam naudas daudzumam šobrīd citas prioritātes), bet tas būtu diezgan ironiski, jo es atbildību par šo situāciju daļēji noveļu uz citu cilvēku. Es gan esmu atbildīgs cilvēks terapijā, ļoti daudz daru pati, tad varbūt atbildīga rīcība būtu iet uz risinājuma procesiem, kas ir efektīvāki un ātrāki nevis censties tikt galā pati, kad īsti to nespēju?

Lūk!!! Es apskatīju tikai vienu šauru situāciju un uzreiz jau ir redzams kā atbildība uz pusēm plēš! Kas ir atbildīga rīcība? Es uzskatu, ka vienmēr vajag rīkoties pēc iespējas atbildīgāk, bet cik ir tas līmenis? Un kurā brīdī atbildību vienkārši neuzņemties un vienkārši ļaut, lai viss aizplūst? Bet arī tādi lēmumi ir ar atbildības devu. Es nevaru izlemt kā man būt. Kā man justies. Kā es GRIBU. "Es gribu atbildību, es negribu atbildību" tas šobrīd ir patiesākais, ko varu pateikt.

UPD:
Atbildība ir vieglums ar kādu es dzīvoju savu dzīvi.

Lūk, meklējoties pārliecībās, izpīpēju šādu frāzi. Un dziļi, dziļi sirsniņā man tā liekas ļoti patiesa, lai arī prātam virspusēji iestājas neliels wtf. Un ja atbildība ir smaga, tad es daru to nepareizi. Ar dziļākajām pārliecībām, tas ļoti, ļoti makes sense. No cilvēka vulgaris skatu punkta laikam ne. Bet nu... ko darīs, ka es tik ļoti esmu sagājusi savos putnos ar ezotērikas/LoA piegaršu? Ir skaisti un viegli tvert dzīvi tā... kā dejā, nekontrolējot, bet sadarbojoties.