Es biju uz viļņa kaut kad pirms Ziemassvētkiem. Nu tā, oktobri, novembri. Viena no pazīmēm - gribēju un lasīju grāmatas. Tagad, godīgi sakot, tik vien Sandman komiksam pietiek smadzeņu jaudas. Vēl arī paralēli klausos Righteous mind, ļoti interesanta, bet ir tāda sajūta, ka nespēju uztvert informāciju. Arī tas, ka vizuālās meditācijas vairs nav tik jaudīgas. Nu jā, neesmu es vairs enerģijas plūsmā. Traukme arī palielinājusies, kas nozīmē, ka es vairāk dzeru alkoholu, bet tā vien rādās, ka alkohola regulāra lietošana arī nepalīdz būt šajā enerģijas plūsmā. Ar alkoholu es pati sev šauju kājā. Bet man ļoti patīk alkohols. Ļoti. Bet to vajadzētu atstāt tikai svētku reizēm un tā. Tagad tieši labs laiks, lai samazinātu alko patēriņu, tagad divas nedēļas darbā nav jābūt, kas nozīmē, ka pieeja alkoholam man būs tikai tad, kad es speciāli aiziešu uz veikalu (vai darbu, bet tas tālāk) pakaļ. Un varbūt atkal februāris jāpaņem pilnīgi kā pilnīgi skaidrais mēnesis.

Otrs - esmu dabūjusi vingrošanas paklājiņu, nu tad beidzot tā kā vajadzētu sākt kustēties, ne? Pret šo es jūtu nepatiku. Varbūt jāpastrādā ar šo nepatiku. Ēšana, protams, joprojām ir bardaks, bet kaut kā kaut ko es paēdu, tad nu par šo tik ļoti neuztraukšos. Visu uzreiz nevaru un negribu.

Vispār šim gadam es esmu arī noteikusi virzienu - kontakts ar sevi, apzinātība, identitāte. Tas izklausās visai dažādi un tā, bet manā prātā tās ir ļoti saistītas lietas. Un šim arī vajadzētu palīdzēt pie pirmajiem diviem punktiem.

Šodien atkal šķiet, ka esmu mazliet atpakaļ uz viļņa. (Tā uz 70%, tas ir labākais rādītājs šogad.) Bet kas man palīdzēja? Man ir baigās aizdomas, ka tā bija puzle. Es pat kauliņus vakar nepabeidzu šķirot, bet kaut kādu baigo kaifu noķēru gan arī uz to neilgo brīdi. Zemapziņa ar neatzīstas, ka zinātu citus iemeslus. Mjā, hobiji ir svarīgi.